Aizvadītajās nedēļās ne tikai sekojām līdz kā iet mūsu futbola meistarkomandai „FS METTA/ Latvijas Universitāte”, bet arī Latvijas U-21 izlasei, kuras sastāvā uz Sanktpēterburgu bija devušies ne tikai četri mūsu futbolisti, bet arī mūsu treneris Andris Riherts.

Noteikti gan mēs, gan treneri un futbolisti bija cerējuši uz kaut ko augstāku, taču šoreiz nācās samierināties ar 11. vietu. Vispirms grupu turnīra pirmajā spēlē ar 0:3 tika zaudēts baltkrieviem, bet vēlāk ar 0:1 nācās piekāpties arī Tadžikistānai. Pēdējā A grupas cīņā Latvijas jaunie futbolisti ar 1:0 uzvarēja kaimiņus Igauniju, taču sliktās vārtu attiecības dēļ tālāk nācās spēlēt par 9. - 12. vietu. Vispirms tikāmies ar Kirgizstānu spēli noslēdzot ar neizšķirtu 1:1. Tā kā pagarinājums Sadraudzības kausā nav paredzēts, uzreiz bija jāķeras klāt 11 m pēcspēles sitieniem un tajos ar 3:5 zaudējām. Pēdējā spēlē mūsējie tikās ar Turkmenistānu un beidzot tā pa īstam parādīja savas spējas. Savi vārti tika atstāti neskarti, bet turkmenistāniešu vārtos sadzītas četras bumbas, kas ļāva turnīru noslēgt uz pozitīvas nots.

Edgars Vardanjans (attēlā) četrās no piecām spēlēm nāca pamatsastāvā un kopumā uz laukuma pavadīja 314 minūtes. Uzvarētajā spēlē pret Igauniju Edgars arī tika atzīts par labāko Latvijas izlases sastāvā. 122 minūtes pa Sanktpēterburgas arēnas zālienu izskraidījās Artjoms Loginovs, kurš tāpat kā Edgars laukumā izgāja četrās spēlēs, taču pamatsastāvā tikai vienreiz. Trīs reizes uz maiņu gāja Artis Ostrovskis, kurš vienu no spēlēm aizvadīja gandrīz pilnā garumā, bet vēl divās laukumā devās izkaņā. Kopumā viņa rēķinā spēlētas 105 minūtes. Diemžēl mājās palika un uz Krieviju neaizbrauca Ņikita Parfjonovs, kurš guva traumu. Lai arī guvis traumu uz Sanktpēterburgu, tomēr devās Mārtiņš Milašēvičs. Diemžēl atlabšana sanāca ilgāka un arī viņš starptautisko spēļu atmosfēru neizjuta, spēlējot laukumā.

Pēc atgriešanās no Krievijas uzrunājām „FS METTA/ Latvijas Universitāte” galveno treneri un Latvijas U-21 izlases trenera asistentu Andri Rihertu, un pussargu Edgaru Vardanjanu:

Andris Riherts:

Kādi iespaidi palikuši no Sadraudzības kausa turnīra un kāds tas bija jums. Vai šī bija pirmā pieredze ar kādu no izlasēm?

Tas viennozīmīgi ir augstas klases turnīrs, kurā spēlē arī vairākas izlases, kuras ir ļoti tuvu Eiropas elitei (Krievija, Ukraina, Baltkrievija). Vērojot šo komandu spēlētāju individuālo meistarību, tas ir jūtams un acīmredzams. Tāpat arī organizatoriski tur viss ir visaugstākajā līmenī. Tā ir lieliska pieredze gan futbolistiem, kuri sevi var parādīt starptautiskā līmenī, gan arī treneriem, jo notiek ļoti daudz spēļu, kuras var skatīties un daudz ko mācīties. Ja tieši par mani, tad pirmā pieredze tā gluži man nav, savulaik esmu darbojies jau ar U-16 izlasi, taču tie vēl ir jaunieši. U-21 jau ir ļoti tuvu lielajam futbolam, tāpēc varu teikt, ka arī man tā bija lieliska pieredze.

Kā apmierināja mettiešu sniegums šajā turnīrā?

Pirmkārt, jau žēl, ka uz laukuma neredzējām Mārtiņu Milašēviču. Trauma beigās izrādījās diezgan nopietna un arī šobrīd viņš vēl netrenējas kopējā grupā. Slikti, ka neizdevās viņu novērtēt šādā līmenī, un palūkoties uz ko viņš ir spējīgs. Edgars Vardanjans bija stabils pamatsastāva spēlētājs. Iespējams, dažās situācijās, gan viņš nedaudz nobijās no iniciatīvas uzņemšanās, taču kopumā aizvadīja labu turnīru. Artjoms Loginovs pamatsastāvam vēl nav gatavs, taču uz maiņu viņš nāca un pierādīja, ka viņam ir laba perspektīva. Artis Ostrovskis bija stabils un patiesībā pat nedaudz pārsteidza ļoti labi nospēlējot savā pozīcijā un izceļoties ar apdomīgiem un pareiziem lēmumiem

Sadraudzības kausā spēlēji arī pērn, kad ieguvāt ceturto vietu. Šogad vieta daudz zemāka, bijām vājāki vai pretinieki stiprāki?

Uz Sadraudzības kausu katru gadu dodas spēcīgas izlases, tāpat kā šogad. Nevaru teikt, ka izlases līmenis šogad bija labāks vai sliktāks, varu tikai teikt, ka bijām pelnījuši ierindoties labākā pozīcijā.

Kas tavuprāt mums pietrūka, lai pacīnītos par augstākām vietām, sākumā nevarējām iesist, kas par vainu?

Tieši tas arī pietrūka. Pietrūka vieni vārti, tad viss būtu pavisam savādāk. Mūs iegāza momentu realizācija. Spēlējām diezgan labi un katrā spēlē mums bija pietiekami daudz iespēju iesist. Pat grūti pateikt, kāpēc tā notika. Bumba lidoja visur, bet ne vārtos. Dažās vietās varbūt pietrūka meistarības, bet daudzās gluži vienkārši nepaveicās. Iespējams, kādā brīdī arī nenoticējām saviem spēkiem. Žēl, ka tā, jo varējām cīnīties par augstām vietām.

Ja neskatās uz komandas sniegumiem, šķiet ar savu sniegumu vari būt apmierināts, tomēr vienā no mačiem arī saņēmi labākā spēlētāja balvu?

Vienmēr no sevis jāprasa vairāk, bet šobrīd varu atzīmēt savu sniegumu ar pluss zīmi. Tas gan tikai tāpēc, ka sagatavošanās posms tikko sākas, sezonas laikā būs jāspēlē labāk.