Būt īstajā brīdī, īstajā vietā, būt nemitīgā notikumu virpulī un atpūsties pa naktīm, kad Raiņa bulvāris ir tumšs un kluss, kad universitātes ēkā izdziest gaismas un nav vairs dzirdama kāju dipoņa. Ievilkt elpu, atpūtināt eņģes, lai no rīta atkal sāktos - ciet, vaļā, vaļā, ciet, blīkšķ, blākšķ, šurpu - turpu, turpu - šurpu. Iespert, pagrūst, pieturēt, aizcirst - nav viegli, nepavisam nav viegli. Ļoti jācenšas, lai atcerētos pēdējo reizi 90 gados, kad varēju mierīgi un netraucēti vadīt savas dienas. Kad varēju baudīt caurvēja liegos glāstus, skaitīt ienācējus un justies svarīga ikreiz, kad man pieskārās kāda nozīmīga persona. Tagad vairs neatšķiru, kad ir svētki un kad ne, cilvēku skaists dienā sasniedz vairākus tūkstošus un ko es vairs zinu, kurš ir svarīgs, kurš ne. Bet es nesūdzos. It nemaz. Man patīk. Man patīk jūs redzēt atnākam un aizejam, patīk vērot jūsu gaitas lielajā universitātes mājā un patīk dažādība, kas valda jūsu vidū.

Mēs pavisam noteikti tikāmies divas reizes: pirmo reizi, jūlija vidū, kad tu stāvēji garajā rindā, kas vijās visapkārt mājai - jauns, mazliet naivs, nepārliecināts, ar vidusskolas diplomu drebošajās rokās, tomēr sapņu un nākotnes plānu pilns, apņēmies kļūt par juristu, žurnālistu vai ķīmiķi, kas nu pierakstīšanās brīdī šķitīs kā aicinājums. Tu ar roku mazliet man pieskāries un devies iekšā jaunajā dzīvē.

Pēdējo reizi mēs tikāmies jūnija beigās. Tu stāvēji manā priekšā drošs, pārliecināts, zinošs, saposies, ar daudz jo daudz puķēm rokās un pirmo reizi vairs nedomāji – iet pa labi vai pa kreisi, bet spēri soļus taisni – pa, leģendām apvītajām, vidējām trepēm.

Pa vidu iespējams bija daudz nejaušu tikšanos, taču kā jau minēju, uz vecumu, kļūstu izklaidīgāka un sejas tik labi neatceros, bet emocijas, kuras saskarsmes brīdī jūsos virmoja, gan. Kā koks audzē gadskārtas, tā es ap sevi esmu uzaudzējusi krietnu lakas un putekļu slāni ar sajūtām un emocijām no katra pieskāriena, ko esmu saņēmusi 90 gadu laikā. Manī ir mazliet no ikviena no jums. Manī ir smiekli, asaras, nožēla, dusmas, pārsteigumi, iepazīšanās, šķiršanās, neapmierinātība, naids, mīlestība un apņemšanās. Tā es varētu turpināt mūžīgi – tik daudz, kas piedzīvots, redzēts un justs. Un šo pieredzi, šīs zināšanas un emocijas es nododu jums. Nododu ar katru savu koka dzīslojumu, ar roktura metālisko smagumu un nopietnību, ar tumšo rūtu prieku par saules stariem, ar visu savu lielo, garo un masīvo būtību. Un ja man vaicātu vai es gribu tetovējumu, es atbildētu, jā, un lūgtu, lai iegravē šādus vārdus:

Redzēt tevi aizejam un atnākam

Redzēt tevi nogurušu un priecīgu

Sajust tevi

Un nodot to citiem

Tikties vismaz divas reizes

Un vairāk