Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Latvijas Universitātes vēsture
Pēdējās izmaiņas veiktas:
20.10.2009

Atskats uz Latvijas Universitātes vēsturi ved mūs nedaudz tālākā pagātnē par 1919. gada 28. septembri, kad Universitāte tiek dibināta. Latvijas Universitātes izveidošana nav nejaušs, ārēju vēsturisku apstākļu radīts notikums – tā ir gadu desmitos uzkrātā un veidotā latviešu tautas garīgā brieduma rezultāts. Ideja par nacionālas augstskolas nepieciešamību saistāma ar XIX gadsimta otrajā pusē latviešu sabiedriskās dzīves un kultūras darbinieku izteiktajiem aicinājumiem latviešiem tiekties pēc zināšanām un kvalitatīvas izglītības. Šie aicinājumi īstenojas XX gadsimta sākumā.

Izšķiroša nozīme nacionālas augstskolas idejas īstenošanā ir Latviešu skolotāju un izglītības darbinieku kongresam, kas norisinājās 1917. gadā no 7. līdz 13. jūnijam Tērbatā, Igaunijā. Šajā kongresā tiek izveidota Augstskolas komiteja, par kuras pirmo vadītāju kļūst filozofs Pauls Dāle. 1917. gada 13. jūnijā tiek publiskota rezolūcija “Par latviešu augstskolu”, kurā tiek izteikts viens no galvenajiem jaunās universitātes veidošanas principiem – dabaszinātņu, humanitāro un tehnisko zinātņu vienotības nepieciešamība. Latvijas Universitātes izveidi un dibināšanu veicina izveidotā Augstskolas komiteja, kurā darbojas P. Dāle, E. Felsbergs, J. Osis, P. Nomals, E. Laube, Ā. Butuls, K. Kasparsons, kā arī daudzi citi izcilākie inteliģences pārstāvji. Vairāki no viņiem kļūst par pirmajiem Latvijas Universitātes mācību spēkiem.

Pēc Pirmā pasaules kara beigām pasaulē bruka impērijas un dibinājās jaunas nacionālas, patstāvīgas valstis, to vidū arī Latvija, kuras neatkarība tika proklamēta 1918. gada 18. novembrī. Viens no galvenajiem noteikumiem, lai varētu rasties, nostiprināties un pastāvēt neatkarīga valsts, vienmēr ir bijis: konkrētajā zemē jābūt pietiekamam skaitam akadēmiski izglītotu pilsoņu. Tādēļ tieši valsts dzimšanas laikā īpaši aktualizējas doma par nacionālo augstskolu. Plašas augstāko zinātņu mācības iestādes veidošanu starptautiski sarežģītos un saimnieciski nestabilos apstākļos, kādi bija Latvijā XX gadsimta sākumā, daudzi uzskatīja par neiespējamu, tomēr tas tika paveikts.

1919. gada 28.septembrī bijušā Rīgas Politehniskā institūta ēkā Raiņa bulvārī 19 svinīgi tiek atklāta Latvijas Augstskola (Augstskolas organizēšanas procesā kā ierastāks un biežāk lietots tika atbalstīts nosaukums Latvijas Augstskola, pieņemot to pagaidu lietošanai. Pēc Satversmes izstrādāšanas tika pieņemts nosaukums Latvijas Universitāte). Jaunā augstākā mācību iestāde kļūst par vienu no būtiskākajiem latviešu tautas brīvības un neatkarības manifestiem. Tieši tāpēc vairāk nekā jebkura cita augstskola Latvijas Universitāte ir cieši saistīta ar mūsu neatkarīgās valsts vēsturi. Universitāte dzima un veidojās līdz ar mūsu valsti, bet vēlāk tā pilnveidoja Latviju pašu.

Turpmākie gadi Latvijas Universitātes vēsturē raksturīgi ar intensīvu attīstību – Satversmes izveidošana, budžeta atzīšana un pieņemšana Saeimā, izcilu mācībspēku piesaistīšana un studiju programmu paplašināšana, latviešu zinātniskās terminoloģijas izkopšana un akadēmisko tradīciju veidošana – Universitātes darbinieki un studenti bija atraduši kopīgu mērķi, kas ļāva pacelties pāri ikdienībai un grūtībām. No 1919. līdz 1940. gadam Universitāte ir Latvijā lielākais augstākās izglītības, zinātnes un kultūras centrs, kurā veidojās un attīstījās inteliģence. Latvijas valsts augstu vērtēja izglītību, atbalstot to gan morāli, gan finansiāli. Piemēram, no kopējā valsts budžeta izdevumiem 1937./ 38. m. g. izglītībai bija paredzēti 14,7% (pārējā Eiropā - 12,1%). Valsts izdevumu ziņā izglītība ieņēma 3. vietu aiz saimnieciskās dzīves veicināšanas un aizsardzības izdevumiem.

Latvijas Universitātē pirmo reizi pasaulē ir iespēja iegūt augstāko izglītību latviešu valodā. Tās 12 fakultātēs varēja studēt humanitārās (ieskaitot teoloģiju), tehniskās, eksaktās un dabas zinātnes. Latviešu mācību valodas ieviešana neliecināja par cittautiešu noniecināšanu, jo 1937./ 38.m.g. no 6780 LU studentiem 86% bija latvieši, 6,4% - ebreji, 3,8% - vācieši, 2,8% - krievi, 0,4% - poļi, 0,3% - lietuvieši, 0,3% - igauņi un 1% - citu tautību studenti.

Būdama augstākā izglītības un zinātnes iestāde valstī, Universitāte veicināja zinātniskās pētniecības darbu, zinātnes izplatīšanu tautā un sagatavoja Latvijas vajadzībām darbiniekus ar augstāko izglītību. Ar laiku, izaugot jaunajai mācībspēku un zinātnieku paaudzei, Latvijas Universitāte iekļāvās starptautiskās zinātnes apritē. 1939.gadā Latvijā bija 13 900 iedzīvotāji ar pabeigtu augstāko izglītību, 59% no tiem bija LU absolventi. Studējošo skaits no 10 000 iedzīvotājiem bija 30,1 (Zviedrijā 14,2).

Otrais Pasaules karš un ar to saistītie politiskie satricinājumi Latvijā dod smagu triecienu Latvijas Universitātei, pārtraucot tās iesākto attīstību. Abi okupācijas režīmi pārveido Universitātes darbību, pielāgojot to saviem politiskajiem mērķiem. Tiek apturēta fakultāšu darbība, apcietināti un atlaisti pasniedzēji,  izslēgti studenti. Pēc kara beigām Universitātes dzīve tiek ideoloģizēta – Padomju okupācijas režīms sāk tās pārveidošanu pēc PSRS augstskolu modeļa. Tomēr Latvijas Universitātes mūžs ar to nebeidzās. 1919. gada 28.septembrī dzimusī Latvijas Universitāte pastāv līdz šai dienai, jo nekad nav bijusi likvidēta vai oficiāli slēgta.

Sākoties Atmodas laika notikumiem, studentu un Universitātes mācībspēku pretošanās komunistiskajai ideoloģijai kļūst par Latvijas nacionālās atdzimšanas kustības sastāvdaļu. Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas notikumi, kas pārveido sabiedrību kopumā, ietekmē arī Universitātes dzīvi. 1991. gada 18. septembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome apstiprināja Latvijas Universitātes Satversmi. Ar šo aktu tika atjaunota arī bijusī Latvijas Universitātes simbolika un atribūtika: karogs, ģerbonis, himna, rektora amata ķēde, rektora, prorektoru un dekānu amata tērpi, tādējādi atgriežoties pie tradīcijām, pie savas valodas, vēstures un kultūras. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas tiek radikāli mainītas akadēmiskās izglītības ieguves iespējas Latvijas Universitātē, kura kā akadēmiska institūcija savā darbībā apvieno gan zinātniski pētniecisko, gan studiju darbu. Tās galvenā misija bija un paliek cilvēces augstāko garīgo vērtību attīstīšana un tālāknodošana, ievērojot nacionālo valodu, kultūru un savas valsts attīstības īpatnības un prasības.

Latvijas Universitāte joprojām ir saglabājusi savu galveno uzdevumu – būt par Latvijas intelektuālās dzīves centru, formulējot arvien jaunus uzdevumus un mērķus. Šobrīd, uzlabojot studiju kvalitāti un izvirzot centrā zinātnisko darbību, ir radītas jaunas fakultātes un studiju programmas. No augstskolas ar simts pasniedzējiem un nepilnu tūkstoti studentu Latvijas Universitāte deviņdesmit gadu laikā ir attīstījusies par vienu no vadošajām Latvijas augstskolām, kurā šobrīd studē aptuveni 22 tūkstoši studentu un akadēmisko personālu veido vairāk nekā 1400 pasniedzēju. Latvijas Universitātes attīstība, balstoties bagātā un daudzveidīgā vēsturiskajā mantojumā un pieredzē, joprojām turpinās.