Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Kas ir Boloņas process?
Pēdējās izmaiņas veiktas:
13.10.2009

Boloņas process ir Eiropas vienotās augstākās izglītības veidošanas process.

Boloņas process aizsākās 1999. gada 19. jūnijā, kad 29 Eiropas valstu izglītības ministri parakstīja Boloņas deklarāciju. Kopš otrās ministru apspriedes 2001. gada maijā Prāgā Boloņas procesa dalībvalstu skaits ir pieaudzis līdz 33 valstīm. Nākošā, trešā ministru sanāksme pēc Boloņas deklarācijas parakstīšanas, notiks 2005.gadā Bergenā.

Boloņas deklarācijā paustā apņemšanās līdz 2010. gadam izveidot vienotu Eiropas augstākās izglītības telpu ir pats nozīmīgākais pavērsiens Eiropas augstākās izglītības politikā. Deklarācija paredz pāriet uz divu ciklu (bakalaura/maģistra) studiju sistēmu, nodrošināt absolventu nodarbināmību Eiropas mēroga darba tirgū jau sākot ar bakalaura līmeni, kā arī virzību uz augstākās izglītības kvalitātes apliecinājumiem Eiropas mērogā un Eiropas augstākās izglītības pievilcības veicināšanu pasaules mērogā.

Kāpēc bija nepieciešama Boloņas deklarācija?

Eiropa ir vienīgais pasaules reģions, kuram ir sava kopēja augstākās izglītības politika. Nepieciešamību pēc kopējas politikas augstākās izglītības jomā Eiropā radīja divi galvenie faktori: 

1. Nepieciešamība saskaņot Eiropas augstākās izglītības sistēmas. Šo nepieciešamību nosaka divi galvenie faktori: ES paplašināšanās un ar to saistītā tālākā sadarbības attīstība augstākajā izglītībā, un vienota darba tirgus veidošanās. Eiropā. Augstākā izglītība Eiropā 20. gadsimta deviņdesmito gadu beigās bija un joprojām ir ārkārtīgi daudzveidīga un grūti salīdzināma.

2. Eiropas augstākās izglītības konkurētspēja pasaulē. 20. gadsimta pēdējās desmitgades iezīmēja Eiropas augstākās izglītības ietekmes mazināšanos pasaules mērogā. No vienas puses, Eiropas valstu ietekmes mazināšanās bijušajās kolonijās tur radīja zināmu ietekmes vakuumu arī augstākajā izglītībā. No otras puses, it īpaši Āzijā, bet lielā mērā arī Āfrikā ir neiedomājami pieaudzis studētgribētāju skaits (un arī to skaits, kuri var atļauties studēt), taču vietējās izglītības sistēmas nav gatavas šādu studentu skaitu absorbēt. Prakse ir pierādījusi, ka šo valstu studētgribētāji nesalīdzināmi biežāk izvēlēas skaidri izprotamās anglosakšu sistēmas (ASV, Austrālijas, arī Lielbritānijas), nevis kontinentālās Eiropas kultūru daudzveidību, kurā, diemžēl, ir grūti orientēties. 

Boloņas deklarācijas galvenās tēzes

Boloņas deklarācijā ir īpaši uzsvērts, ka tās mērķis nav nonivelēt Eiropas kultūru daudzveidību, bet gan uz to balstīties. šī doma vēlāk tika attīstīta, piemēram, tādā veidā, ka konkurējot pasaules mērogā, Eiropa var piedāvāt citu kontinentu studentiem apgūt programmas daļas dažādās Eiropas valstīs, vienlaikus iepazīstot dažādu Eiropas valstu kultūru un mācoties valodas). Deklarācija uzsver arī to, ka tās ieviešana balstīsies uz autonomām Eiropas augstskolām.

Boloņas deklarācijai ir sešas galvenās tēzes, kurās nosprausti nepieciešamās darbības virzieni.

1.  Izprotamas un salīdzināmas grādu sistēmas radīšana tajā skaitā izmantojot Eiropas vienoto Diploma pielikumu.

Lai Eiropas valstu augstskolas spētu izprast cita citas grādu un kvalifikāciju sistēmas, lai, aizvien ciešāk integrējoties Eiropas darba tirgum, darba devējiem būtu iespēja izprast citās Eiropas valstīs iegūtu kvalifikāciju jēgu, Eiropas valstīm savas grādu un kvalifikāciju sistēmas ir jāpadara izprotamākas. Viens no galvenajiem iespējamajiem līdzekļiem, ar kura palīdzību iespējams vairot kvalifikāciju izprotamību, ir Eiropas vienotais Diploma pielikums. Ja ziņas par kvalifikāciju tajā ir pietiekami detalizētas, tas ļauj izprast ne tikai to, kādus priekšmetus diploma īpašnieks ir apguvis, bet arī to, kādam nolūkam studiju programma sagatavo. kādas tiesības diploms dod studiju turpināšanai tajā valstī, kurā tas ir izsniegts, un kādas – darba tirgū.

Eiropas komisija piešķīra līdzekļus Diploma pielikuma labākas izpratnes un plašākas ieviešanas pasākumiem, taču –tikai Eiropas savienības valstīm. Latvijā informācija par diploma pielikumu un tā izmantošanu ir pieejama jau kopš 1998. gada. 2001. gada rudenī rektoru padomes darba grupa izstrādāja detalizētas rekomendācijas par to, kā diploma pielikums aizpildāms Latvijā.

2. Divu ciklu studiju sistēmas veidošana, kurā jau pirmajam grādam jābūt izmantojamam Eiropas darba tirgū.

Šis deklarācijas punkts faktiski nosaka, ka līdz 2010. gadam Eiropas valstis būs pārgājušas uz divciklu bakalaura-maģistra tipa struktūru. Ja Latvijā šī pāreja jau ir notikusi, tad virknē citu Eiropas valstu iepriekšējā tradīcijas lauzt ir daudz grūtāk. Šajā pašā deklarācijas punktā ir noteikts, ka pirmo grādu var piešķirt pēc studijām, kuru apjoms kredītpunktos atbilst vismaz trim gadiem. Šā punkta pilnais formulējums nedaudz aizplīvurotā veidā pieļauj, ka pēc bakalaura studijām var uzreiz uzsākt studijas doktorantūrā. Šobrīd šāda prakse ir pazīstama galvenokārt trijās Eiropas valstīs - Zviedrijā, Lielbritānijā un Slovēnijā. Zviedrija, skaidrojot šīs iespējas realizāciju, uzsver, ka uzreiz pēc kandidatexamen (bakalaura) grāda ieguves doktorantūru uzsākušajiem doktorantūras studijas neapšaubāmi ir ilgākas nekā tiem, kuri to uzsāk pēc maģistra grāda ieguves, taču maģistra diplomu kā starppakāpi viņi nesaņem.

Formulējums, ka „jau pirmajam grādam jābūt izmantojamam Eiropas darba tirgū” faktiski ir visnopietnākā apņemšanās visā deklarācijā. Šāda apņemšanās ir ietverta tādēļ, ka, kā to apliecina pētījumu rezultāti, mūsdienu jaunajam eiropietim aizvien biežāk ir vai nu vēlme, vai nepieciešamība ieiet darba tirgū jau pēc pirmā grāda ieguves. Vēlākos gados liela daļa atgriežas, lai savas zināšanas papildinātu otrā cikla studijās, bieži vien tālmācības vai daļlaika studiju ceļā. „Eiropas darba tirgus” nav pieminēts nejauši – apņemšanās ir panākt, ka prasmes, zināšanas un kompetences ir izmantojamas daudz plašāk, nekā tikai savas valsts robežās.

3. ECTS izmantošana kredītu uzkrāšanai, tajā skaitā mūžizglītībā.

Liela daļā Eiropas valstu deklarācijas parakstīšanas brīdī kredītpunktu sistēmas vai nu neizmantoja vispār, vai arī izmantoja tās tikai kredītpunktu pārnesei ERASMUS studentu apmaiņās. Tas nozīmē, ka studiju apjomu kredītpunktos izteica tikai ārzemnieka apgūtajam studiju posmam, taču priekšmetu kursi kredītpunktos mērīti netika. Salīdzinājumam jāatzīmē, ka ASV prakse ir tieši pretēja – katra augstskola ir noteikusi, cik liels apjoms kredītpunktos ir katram priekšmetam un cik kredītpunktu studentam jāsakrāj, lai iegūtu grādu, taču reāli nav kredītpunktu pārneses, pārejot uz citu augstskolu.

Deklarācijā pieminētā kredītpunktu uzkrāšana mūžizglītībā paver iespējas daudziem cilvēkiem, kuri ilgi pēc augstskolas absolvēšanas ir turpinājuši apgūt nepieciešamās zināšanas, pēc kāda laika atgriezties augstskolā, apgūt iztrūkstošos priekšmetus un iegūt nākošo grādu. Tomēr kredītpunktu sistēmas attiecināšana uz visiem studiju līmeņiem un arī uz mūžizglītību ir augstskolām jauns uzdevums– tas liek izstrādāt metodes, pēc kurām var noteikt, pirmkārt, kredītpunktu līmeni (piem., vai mūžizglītībā iegūtais kredītpunkts pieder bakalaura vai maģistra līmenim) un arī to darbības laiku –studējot mūžizglītības ceļā, izglītojamais var pieprasīt kredītu pārnesi arī pēc vairākiem gadiem, taču zināšanas noveco, turklāt dažādās nozarēs visai atšķirīgā ātrumā.

4. Studentu, mācībspēku un zinātnieku reālas mobilitātes nodrošināšana.

Studentu kvalitatīvi sagatavot darbam vienotajā Eiropas darba tirgū ir iespējams tikai tad, ja tas daļu savu studiju (un vislabāk - prakses uzņēmumos) veic citā valstī, iepazīstoties ar atšķirīgu kultūru, likumdošanas nosacījumiem un tradīcijām. Šī iemesla dēļ vairākas valstis (piem. Zviedrija, Norvēģija, Malta u.c.) periodā pēc deklarācijas parakstīšanas ir noteikušas dažādus atvieglojumus un papildu finansējumu studentiem, kuri daļu programmas apgūst ārzemēs. Mācībspēku mobilitāte faktiski ir vēl vairāk nepieciešama – lai mācībspēks gatavotu studentus darbam Eiropas mēroga vidē, tam pašam jābūt šajā vidē strādājušam. Kā parādīja 2001. gada pētījums Tendences II, šim aspektam valstis pirmajos divos Boloņas procesa gados nav pievērsušas tikpat kā nekādu vērību.

Eiropas augstākās izglītības telpas veidošanā kopumā, bet jo īpaši mobilitātes aspektā jaunu nozīmi iegūst diplomatzīšanas jautājumi. Kopējas telpas veidošanai nav jēgas, ja, pārvietojoties tajā, netiks savstarpēji atzīti studiju rezultāti, turklāt transnacionālās izglītības straujā attīstība, mūžizglītības aspekts un citas deklarācijā minētās jomas izvirza virkni jaunu diplomatzīšanas aspektu, kas saistīti ar diplomu ekspertīzi un atzīšanu darba tirgus vajadzībām, netradicionālu, transnacionālā un mūžizglītības ceļā iegūtu kvalifikāciju parādīšanos kuri ir jārisina turpmākajā procesa gaitā.

5. Eiropas sadarbība kvalitātes nodrošināšanā ar domu radīt salīdzināmus kritērijus.

Cēloņi, kuri rada nepieciešamību sadarboties kvalitātes nodrošināšanā ir aprakstīti iepriekš. Tajā pat laikā jāatzīmē, ka lielā daļā Eiropas valstu deklarācijas parakstīšanas brīdī kvalitātes nodrošināšanas mehānismi vēl tikai radās, turklāt vairums valstu uzskatīja, ka kvalitāti vērtēt un to nodrošināt vajag, taču nav nepieciešamības pēc akreditācijas.

6. Eiropas dimensija.

Eiropas dimensija pašā deklarācijā nav pilnībā atšifrēta. Kā parādīja procesa pirmie divi gadi, ar Eiropas dimensiju augstskolas saprata galvenokārt trīs aspektus: kopīgu grādu veidošanu, programmu veidošanu svešvalodās (galvenokārt angļu valodā), lai tās būtu pieejamas ārzemju studentiem, kā arī Eiropas aspektu ietveršanu studiju programmās –galvenokārt politisko un sociālo zinātņu jomā. 

Boloņas procesa attīstība

Boloņas procesā prioritātes tiek noteiktas divu gadu periodam un šā perioda beigās notiek procesa dalībvalstu ministru apspriede, kurā analizē paveikto un galvenās tendences, no jauna apliecina procesa galamērķus vai pieņem lēmumu tos koriģēt, un nosprauž prioritātes nākamajiem gadiem. Atbilstoši šīm prioritātēm Eiropas mērogā tiek finansēti projekti un pētījumi.

Pēc pirmā divu gadu perioda ir iezīmējies reformu „zelta trijstūris” – vienlaicīga bakalaura maģistra sistēmas, kredītpunktu izmantošanas un akreditācijas veidošana. Arvien samazinās šķirtne starp akadēmisko un profesionālo augstāko izglītību. Ir izveidojušās „Boloņas bakalaura” kopīgās aprises. 

Nākamā perioda prioritātes ir vērstas uz maģistra grādiem, uz diplomu savstarpējas atzīšanas nodrošināšanu Eiropas augstākā izglītības telpā un valstu sadarbību augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanā. Liela uzmanība tiks pievērsta kopīgu grādu veidošanai un mūžizglītībai.

Boloņas procesa oficiālā mājas lapa