Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Ebreji Preiļos XX gadsimtā
Pēdējās izmaiņas veiktas:
21.05.2010

Autors: Ieva Pastare, LU Vēstures un Filozofijas fakultāte, 2008

Ievads

Apskatāmajā laika periodā (20. gs 20. – 40. gadi) ebreji Preiļos veidoja skaitliski lielāko iedzīvotāju daļu. Preiļi bija miests, kas tikai 1928. gadā ieguva pilsētas tiesības, starp latviešiem, baltkrieviem, krieviem, poļiem ebreju īpatsvars bija apmēram 51 %. Uz 1935. gadu tikai divās pilsētās ebreji bija vairākums – Preiļos un Varakļānos. Nenoliedzami, ka 19. gs veidojās visi priekšnoteikumi šādai situācijai.

1935. gadā Preiļos dzīvojuši 1662 iedzīvotāji, no tiem ebreji – 847.[1] Kas sastādīja 50, 97% no pilsētas iedzīvotājiem. Latviešu bija 438 (26,35%), krievu -  280 (16,85%), poļu - 64 (3,85%), baltkrievu – 18 (1,08%), vāciešu – 7 (0, 42%), lietuviešu- 2 (0,12%), citu tautību – 6 (0,36%). Pēc konfesijām sadalījums bija šāds: Mozus ticīgo 51%, katoļu – 27%, vecticībnieku – 16%, luteriešu – 5%, citu konfesiju– 1%.[2] Iedzīvotāji savā starpā sadzīvojuši draudzīgi, ebreji runāja jidišā un brīvi pārzināja arī poļu un latviešu valodu. Latvieši un poļi saprata, bet daudzi arī spēja sarunāties jidišā.

Tas, ka ebreju skaita pieaugums pēc Pirmā pasaules kara noticis strauji, izskaidrojams galvenokārt ar ebreju iedzīvotāju dabisko pieaugumu. Ebreju ģimenēs nereti bija astoņi, deviņi un vairāk bērnu.

Pirmā pasaules kara laikā daļa vietējo ebreju pārcēlās uz guberņām Krievijas iekšienē. Tajā pat laikā Preiļos ieradās ebreju bēgļi no Lietuvas un Kurzemes. Kara beigās Preiļos dzīvoja 995 ebreji.[3]

Referātā daudz izmantotas atmiņas, kas ir subjektīvs avots, bet tā, kā tās viena otru neapstrīd, un tās saskan ar citiem dokumentiem, tad uzskatu, ka atmiņu ticamība ir augsta. Izmantotajā Antona Anspaka grāmatā izmantoti daudzi avoti un literatūras vienības, uz kurām autors nav izdarījis atsauces, taču dati ir precīzi un saskan ar oriģinālajiem avotiem.

Referātam ir divas galvenās daļas, kur pirmās divas nodaļas veltītas vispārīgām ziņām par ebrejiem Preiļos 20. gs līdz holokaustam, bet savukārt trešā un ceturtā nodaļa veltīta ebreju iznīcināšanai un par to atstātajām atmiņām. 

Ebreju nodarbošanās

Latgalē ebreji tradicionāli bija tirgotāji – pārsvarā sīkbodnieki, kas pārdeva dažādas preces par salīdzinoši zemām cenām. To apstiprina 1936. gadā izdotais darbs „Latvijas pilsētu apraksti”. No 1935. gadā 206 reģistrētajām tirdzniecības iestādēm Preiļos, pārliecinoši lielākā daļa piederēja ebrejiem. Tagadējā Preiļu centrā ar Aglonas ielu, Daugavpils ielu, Brīvības ielu, bet jo sevišķi Tirgus laukumu viena pēc otras stiepušās ebreju sīktirgotāju bodītes, no kurām lielākajā daļā tika tirgotas pārtikas preces. To pašu apstiprina arī Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja pamatfonda 10091 dokuments (holokausta upuru saraksts), kur visbiežāk minētā ebreju nodarbošanās ir tirgotājs, veikalnieks, pārdevējs, sīktirgotājs. Īzaks Gilēvičs par savu nodarbošanos uzrādījis aģenta profesiju, savukārt Vulfs Kaufmans bijis šujmašīnu Zinger aģents.[4] Šīs abas nodarbošanās arī cieši saistītas ar tirdzniecības sfēru.

Vienādie uzvārdi, kas atkārtojas tirdzniecības iestāžu uzskaitījumā ļauj domāt, ka tirdzniecībā bija iesaistīti vairāki ģimenes locekļi, vai dažkārt vienam ebrejam varēja piederēt vairākas tirgotavas. Tā par ebreju tirgotāju ģimenēm Preiļos 20. gs sākumā var uzskatīt – Potašus, Majošus, Cofnasus, Zilbermaņus u.c.[5] 

Ap 1937. gadu nodibināja valstisku biedrību „Turība”, kas bija nopietns konkurents ebrejiem, kā dēļ sākusies nesaprašanās starp latviešiem un ebrejiem. Pagasta valdes loceklis Vladislavs Rudzītis atceras, ka „Turība” nespējusi konkurēt ar ebrejiem tikai ar petrolejas tirdzniecību, jo tur cenas noteikuši ebreji. Ebrejiem nepaticis arī tas, ka 1936. vai 1937. gadā nodibināta lauksaimniecības biedrība, kas sākusi regulēt lauksaimniecības preču cenas.[6] Tāpat ebrejiem nav paticis, ka Ulmanis noteicis aizliegumu tirgoties svētdienās, ebreji cietuši no tā zaudējumus tirdzniecībā.

Ebreji nenodarbojās tikai ar tirdzniecību, tradicionāli viņi bijuši arī atzīstami amatnieki – Preiļos motorpsiestuve piederējusi B. Potašam, eļļas spiestuve Ābramam Cīmanim.[7] Ebreji bijuši arī frizierpakalpojumu un pirts pakalpojumu sniedzēji – attiecīgi – Berelis Dors un Chuma Gurilovs.[8] Šķiet, ka ebreji aptvēruši visas cilvēka dzīves jomas, jo uzskaitīto nodarbošanās vidū ir arī tādas interesantas profesijas, kā fotogrāfs (1941. gadā Preiļos bijuši trīs ebreju fotogrāfi), kurpnieks, stiklinieks, ormanis, daudz ebreju strādājuši par šuvējiem, Josefs Brozgals, Cila Gurvičs, Simans Kilovs bijuši skolotāji, kalējs, divi ebreji bijuši cepurnieki, Stengu ģimene un Movša Kristels acīm redzot nodarbojušies ar pulksteņu izgatavošanas biznesu, Nehama Nasilevičs bijusi vienīgā zeķu ražotāja Preiļos, Iciks Snops – skursteņslauķis. Geša Dvirs strādājusi par bankas darbinieci. Ebreji nodarbojušies arī ar vienkāršākiem darbiem, kā nodarbošanās minētas arī strādnieks, skārdnieks, galdnieks, krāsotājs, sargs, virsu taisītājs, linu brāķeris, lopu uzpircējs, viens ebrejs kā nodarbošanos minējis ebrejiem ļoti netipisku sfēru – zemniecība.

Preiļos medicīnas pakalpojumi arī atradušies ebreju pārziņā. Pirmās Preiļu aptiekas Raiņa bulvārī īpašniece arī ir bijusi ebrejiete Eiženija Helds, 1941. gadā par aptieku īpašniekiem minēti arī Avsejs Abramovičs un Meilahs Zibuls, zobārste– Estere Jegnus, ārsts – Roberts Millers. Par farmaceitu palīgiem strādājušas Freida Aronovs un Rakele Zibuls.[9] 1941. gadā par veterināru strādājis Izraels Kilovs.

Līdz 1934. gadam bagātākie un ietekmīgākie pilsētas iedzīvotāji bijuši ebreji, un viņi savā ziņā pārņēma arī pilsētas pārvaldi. Par šiem ebrejiem latviešiem nav saglabājušās īpaši pozitīvas atmiņas. Partiju laikos (Latvijas brīvvalsts periodā) Preiļu pilsētas lietās, tāpat kā citās pilsētās, darbojās dome, valde un revīzijas komisija, papildus tām arī dažādas citas komisijas. Pilsētas budžeta lielākā daļa aizgāja šī birokrātiskā aparāta algošanai. Domnieki, kas bija ievēlēti pēc partiju sarakstiem, galvenokārt nodarbojās ar politikas dzīšanu, savas partijas un savu savtīgo interešu apmierināšanu. Dome necentās laikā pieņemt pilsētas saimniecības plānu un budžetu, bet uzdeva valdei izdarīt darbu vai aktus, kas nāca par labu atsevišķai grupai vai pat atsevišķai personai (domniekam). Dome tikpat necentās ievākt nodokļus, sevišķi no bagātākajiem, jo domē lielākā daļa bija Preiļu bagātnieki. Nodokļus ievāca gandrīz tik vien, cik bija nepieciešams pilsētas lielā birokrātiskā aparāta algošanai. No domniekiem tikai trīs bija latvieši, pārējie – ebreji.[10] Šīs ziņas saskan ar Vladislava Rudzīša, kurš bija pagasta valdes loceklis, atmiņām par Preiļu pilsētu 20. gados, kurās viņš apgalvo, ka Preiļos bijušas 23 partijas, no kurām 2 bija ebreju.[11] Savukārt Kārlis Pavlovičs atceras, ka Latvijas brīvvalsts laikā Preiļos bijuši 6 miljonāri žīdi. Zilbermanim, kurš vienīgais no bagātniekiem izbēga no nošaušanas 1941. gadā aizbēgot uz Krieviju, pēc tam uz Izraēlu, piederējis linu pieņemšanas punkts. Bermaņiem piederējušas 6 smagās „Ford-8” automašīnas un 2 autobusi, kas kursēja divas reizes dienā maršrutā „Preiļi – Aglona”.[12] Šīs atmiņas saskan ar dokumentu, kurā uzskaitīti visi zināmie 1941. gada 27. jūlijā un 9. augustā bojā gājušie ebreji un sniegtas ziņas par viņu nodarbošanos. Ar 39. numuru tur minēts Ārons Bērmans, kura nodarbošanās bijusi autobusa šoferis[13] (vienīgā šāda veida nodarbošanās visā sarakstā).

Dažas Preiļu iedzīvotāju atmiņas vēsta, ka ebreji nav bijuši īpaši lojāli Latvijas valstij, jo 1940. gadā ebreji kopā ar krieviem gājuši ar lozungiem – „Mēs prasām pievienoties Padomju Savienībai!” Latvieši šajās protesta akcijās nepiedalījušies.[14] Tomēr citā avotā apgalvots, ka vairāk nekā 50 Preiļu ebreji cīnījušies latviešu divīzijā 1941. decembrī.[15] Kas liecina par pretējo, ka, būdami Latgales ebreji, preilieši bija lojāli Latvijai.

1940. gadā ebreju tirgotāji piedzīvoja nacionalizāciju. Elfrīdas Slicas atmiņās vēstīts, ka nacionalizēja B. Flagova, H. Taragina, Hakera, Davidoviča, Levinsona, Mūgera veikalus, Kaufmaņa un Burina manufaktūras.[16] Taču šīs atmiņas ir nepilnīgas, visticamāk, ka ievērojami lielākā daļa ebreju veikali, manufaktūras un citas iestādes tika nacionalizētas. 

Izglītība un reliģiskā dzīve

Ebreji Preiļos kā lielākajā daļā Latgalē stingri pieturējās pie savas tradicionālās tautas kultūras un folkloras. Latgales ebreji bija tipiski jidiša kultūras nesēji Valdošā valoda viņu vidū gan mājās, gan sabiedrībā bija jidišs. Vēsturnieks Josifs Šteimanis šo parādību skaidro arī ar to, ka Latgales ebreji tik ļoti strauji neasimilējās, kā Kurzemē un Rīgā dzīvojošie, un Latgales ebreji uzturēja pastāvīgus kontaktus ar Viļņas un Minskas rabīniem. Kamēr vēl 20. gs. 20. gados nebija nodibināta ebreju sešu klašu pamatskola, ebreju bērni apmeklēja krievu skolu, no kuriem daļa vēlāk izglītojās vidusskolās Daugavpilī vai Rēzeknē. Ikvienā no diviem dučiem novada kahalu * bija hederi (reliģiskas skolas pusaudžiem)** – tādi paši, kā šajā laikā bija pieņemts Austrumeiropā. Vēlāk daļa hederu tika reformēti. Īpaša ietekme Latgales ebreju reliģiskajā un sabiedriskajā dzīvē bija kustībai „Habad” – hasīdismam, kas iespiedās šeit no kustības centra Ļubavičiem kaimiņzemē Krievijā.[17]

Preiļu, krievu un ebreju pamatskolu līdz 1925. gadam uzturēja Preiļu pagasta pašvaldība, bet 1926. gada 3. jūnijā, protokolā Nr. 33 tiek nolemts, ka krievu un žīdu skolas tiek nodotas Preiļu miestam un uzdots miesta valdei paredzēt attiecīgus līdzekļus šo skolu uzturēšanai ar 1026. gada 1. aprīli.[18] 

Preiļu krievu un ebreju sešklasīgās pamatskolas apmeklēja ne tikai pilsētas iedzīvotāju bērni, bet arī no apkārtnes pagastiem – Preiļu, Jasmuižas, Kapiņu, Vārkavas, Galēnunu, Silajāņu.

Ir ziņas par Preiļu sešklasīgās žīdu pamatskolas skolēnu skaitu no 1920. – 1937. gadam un stundu plānu 1923. – 1925. gadam. Stundu plānā redzams, ka bez žīdu vēstures un ivrita *** un citiem vispārējiem mācību priekšmetiem, Preiļu ebreju skolēnu mācījušies arī latviešu valodu, vēsturi un ģeogrāfiju.[19] Tas liecina, ka skolas mērķis bija izaudzināt pilntiesīgus Latvijas valsts iedzīvotājus, ebreju atstātajās atmiņās nekas neliecina, ka viņi būtu bijuši nemierā ar savu dzīvi Preiļos. Tie, kas pabeidza pamatskolu, mācījās lauksaimniecības skolā, kuru atvēra Preiļu pilī, tur lielākā daļa no skolēniem bijuši ebreji, citi devās mācīties uz ģimnāzijām un augstskolām Dvinskā (Daugavpilī), arī Rīgā (1941. gadā apmēram 150 jaunieši no Preiļiem mācījušies Rīgā)[20], tomēr uzskatu, ka šis skaitlis ir pārspīlēts, jo vidējais pamatskolas beidzēju skaits bija nedaudz pāri simtam, bez tam šajā avotā apgalvots, ka 1941. gadā Preiļos dzīvojuši apmēram 2000 ebreju, kaut patiesībā to skaits bija ap 900. Katru gadu skolu beidza vairāk nekā simts ebreju, brīvdienas bija gan latviešu svinamajās dienās, gan ebreju.[21]

Tradicionāli visās lielākajās ebreju apmešanās vietās bijušas spēcīgas ebreju draudzes, arī Preiļi nav izņēmums – salīdzinoši mazā miestā bijušas vairākas skaitliski pietiekami lielas ebreju draudzes. Laika posmā no 1870. – 1880. gada pilsētā tika atvērtas 4 sinagogas (viena no tām - hasīdiem). Līdz mūsu dienām ir saglabājusies ēka Brīvības ielā 10. Ēka celta no koka 1865. gadā un rekonstruēta 1938. gadā. Šai sinagogai bijuši visvairāk draudzes locekļu – 97.[22] Otrā lielākā pēc draudzes locekļu skaita (49) bijusi Zaļā sinagoga – Lielās Sinagogas ielā 3; Jaunajai sinagogai – Jaunā ielā 3, celta 1880. gadā bijuši 38 draudzes locekļi; Sinagoga Aškenzi, Liepājas ielas 4 un Zaļās ielas 18 stūrī – 30 draudzes locekļi.[23]

Preiļos praktizējuši rabīni – Leizers Jankels Grodskis un Ābrams Faivišs Veisbords. Par to, ka Latgales ebreji uzturējuši sakarus ar Viļņas un Minskas rabīniem, liecina arī rabīna Veisborda dzimšanas vieta – Viļņas guberņas Voložina (mūsdienu Baltkrievijas teritorija) 1859. gadā, rabīns izglītojies Viļņas rabīnu skolā, Kauņas un Voložinas ješivā ****. Preiļos rabīns strādājis no 1897. gada[24] līdz pat 1941. gadam un bija viens no tiem, kurus vācieši, ienākot Preiļos, iznīcināja. Kā atceras Heinrihs Raimonds Vuškāns (ebreju glābēja Vladislava Vuškāna brāļa dēls), tad iznīcināšanas laikā kolonas centrā gājis gara auguma rabīns ar ebreju cepurīti*****galvā. Rabīns skaļi lasījis grāmatu, bet pārējie ik pa brīdim dažus vārdus atkārtoja.[25] Domājams, ka šis vīrs, ko liecinieks atceras, bija rabīns Ābrams Faivišs Veisbords. Leizers Jankels Grodskis no 1901. gada mācījies Kauņas ješivā, rabīns Peiļos no 1911. gada, rabīns Varakļānos no 1918. gada.[26] No Preiļiem un citām rajona apdzīvotajām vietām (Līvāni, Riebiņi) nākuši arī citur strādājoši rabīni un šehteri******.

Savās reliģiskajās draudzēs visi ebreji Latvijā runāja jidiša valodā. To, ka ebreji neasimilējās un nemainīja savu ticību apliecina arī 1935. gada tautas skaitīšana, kur gandrīz visi ebreji uzskatīja sevi par Mozus ticīgajiem.

Starp jauniešiem spēcīga bija cionisma ******* kustība. 1930., ’32. un ’34. gados vairāki jaunieši devās no Preiļiem uz Palestīnu. Tur viņi nodibināja kibucu ******** „Šfaim”.[27]

Holokausts Preiļos; ebreju iznīcināšana 1941. gada 27. jūlijā un 9. augustā

20. gs trīsdesmito gadu mierīgā dzīve ebrejiem Preiļos beidzās ar nākamās desmitgades iestāšanos. 1941. gada jūlijā vācu karaspēks ienāca pilsētā. Tie, kas paspēja evakuēties, izglābās, taču daudziem, kā Morduham Hagi (Kaganam) – vienīgajam dzīvajam (uz 2004. g) ebrejam, kurš izglābās, ģimenē vēl bez viņa – 5 gadīga bērna, bija arī viņa brālis un veci vecvecāki. Viņa vecāki vienkārši nespēja uzņemties bēgt, ja nebija nekādu ziņu par to, kas notiek frontē. Vēl viens iemesls, kāpēc Morduha Hagi (Kagana) vecāki negribēja evakuēties bija tāpēc, ka tikko viņi bija uzcēluši jaunu māju, kurā ievākties gan nepaspēja[28]. Karam sākoties, visiem konfiscēja radio aparātus, tāpēc ebreji nezināja, kas viņus sagaida, pienāca baumas par iznīcināšanu, bet vietējie tam negribēja ticēt.

Divas nedēļas pirms iznīcināšanas ebrejiem lika nēsāt atšķirības zīmi – dzeltenu sešstūrainu zvaigzni uz muguras un krūtīm, aizliedza staigāt pa trotuāriem, lika strādāt piespiedu darbos, piemēram, tīrīt tualetes un slaucīt ielas. Atmiņās ir pretrunīga informācija par to, vai geto tika vai netika izveidots. Par jebkuru pārkāpumu sekoja sods – nošaušana uz vietas. Dažas dienas vēlāk vīriešus aizdzina strādāt kūdras ieguves vietās, bet vakaros lika aiz ebreju kapiem rakt bedres, kā vēlāk izrādījās – pašu kapus.

Preiļos ebreju apšaušanu bija predzēts organizēt trijās kārtās pēc saraksta, ko veidoja pēc ielu principa – noteiktā dienā noteiktajā ielā dzīvojošie ebreji tika savākti un aizdzīti uz sinagogu Brīvības ielā. Sākumā ebrejiem tika teikts, ka nu viņus vedīs uz Palestīnu.[29] No sinagogas pa Daugavpils ielu viņus grupā apmēram pa 250 cilvēkiem - pārsvarā sievietes, bērnus un vecus cilvēkus, pilsētas iedzīvotāju skatienu pavadītus, aizdzina aiz ebreju kapiem, kur viņu pašu rokām bija izraktas divas bedres, kas abas tika piepildītas. Ebreju iznīcināšanā piedalījās „C” grupas vīri, kas bija vāciešu palīgi.[30] Mazākos bērnus izrāva mātēm no rokām, iemeta kapā dzīvus. Šeit īpaši izcēlušies Jevgēnijs Maļinovskis, Vaivods, Cukurs, Putniņš, Šteinbergs u.c.[31] Morduhs Hagi (Kagans) liecina, ka viņa vecāki pēc balsīm pazinuši šāvējus – tie bija viņu kaimiņi, tie nebija nez no kurienes uzradušies vācieši, bet cilvēki, ar kuriem viņa vecāki bija kopā uzauguši.

Otrreizējai apšaušanai bija sagatavotas trīs bedres. Vāciešiem savus plānus vajadzēja mainīt ebreja Grimana[32] dēļ. Viņš – gaļas tirgotājs pirms vāciešu atnākšanas, savu māju aplēja ar benzīnu, kad ieradās „C” grupas vīri, Grimans aizdedzināja savu māju, nošāva savu ģimeni un izdarīja pašnāvību pats.[33] Bailēs no ebreju protestiem „šucmaņiem” tika noteikts rīkot plašāku ebreju apšaušanu. Krapunovs, kurš šo ainu vērojis pats savām acīm, stāsta, ka ebreji tika izģērbti apakšveļā un pa 10 cilvēkiem nostādīti pie bedres malas un tad apšauti. Izdzīvojušie un ievainotie pēc tam izklīda pa krūmiem un apkārtējām pļavām, kur viņus vēlāk nobendēja.

Kad vācieši atkāpās, lai slēptu pēdas, bedres tika atraktas un līķi sadedzināti. Kā vēsta acu liecinieka atmiņas, visi Preiļi bijuši melnos dūmu mākoņos.

Ir saglabājusies Preiļu ebreju meitenes Šeinas Gramas dienasgrāmata, kuru viņa sākusi rakstīt, kad vācu karaspēks ienācis Preiļos. Šeina bija dzimusi 1926. gadā Preiļos, viņas māte Sora Grama bijusi mājsaimniece, tēvs Iciks Grams – šuvējs, māsa Frīda strādājusi par pārdevēju.[34] Brālis Gutmans dienējis latviešu divīzijā, gājis bojā kaujā pie Madonas 1944. gada 28. augustā.[35] Dienasgrāmata liecina par to, kādas šausmas bija jāpārdzīvo ebrejiem šajās dienās. Viņa raksta, ka vācieši ielauzušies sinagogā un to izdemolējuši, kas ieviesis bailes ebreju vidū, taču daži vācu zaldāti bijuši patiesi labsirdīgi un mierinājuši, ka strādniekiem neko ļaunu nedarīšot. Par 27. jūliju Šeina raksta, ka tā latviešu ebreju tautai ir asiņainā svētdiena, neviens nebija gaidījis, ka notiks kas tamlīdzīgs, ka visus bez izņēmuma nogalinās. Pēdējais ieraksts 8. augustā vēsta, ka Šeina jūt, ka tuvojas pats briesmīgākais...9. augustā Icika Grama ģimene tika nogalināta.[36]

Ebreju glābšana

Pārliecinoši lielākā daļa Preiļu ebreji tika iznīcināti, taču notika arī ebreju slēpšanas mēģinājumi, bet cilvēku bailes no iespējamā soda bija tik lielas, ka tika nodoti pat vistuvākie radinieki, kas kaut kādā veidā mēģināja palīdzēt ebrejiem. Pēteris Mūrnieks, kurš strādājis vilnas vērptuvē, kuras īpašnieks bija ebrejs Feldhuns, atceras, ka vilnas vērptuves meistars Cīrulis gribējis Feldhunu izglābt, noslēpjot viņu savas mājas bēniņos. Cīruļa sieva Ņina nodeva Feldhunu, viņš un visa ģimene tika nošauti[37]. Mūrnieks ebreju Feldhunu atceras kā ļoti godīgu vīru, kurš šādu nāvi nebija pelnījis.

Nozīmīgākais ebreju glābējs, kurš arī saņēmis apbalvojumu „Pasaules taisnīgais”, bija Vladislavs Vuškāns. Viņš palīdzēja 8 ebrejiem, no kuriem smagos apstākļus pārcieta seši. Šos notikumus samērā sīki apraksta Morduhs Hagi (Kagans) – viens no izglābtajiem ebrejiem. Uzskatu, ka Staņislava Vuškāna (Vladislava Vuškāna brālis) atmiņas nav tik vērtīgs dokuments, atmiņas pierakstītas 1966. gadā, iespējams padomju okupācijas dēļ negribējis sniegt detalizētas atmiņas, iespējams, ka viņa paša personība noteica, ka divdesmit gadus senus notikumus nevēlējies aprakstīt sīki.

Hagi (Kaganu) ģimene izglābušies, jo viņiem par gaidāmo iznīcināšanas 1. kārtu pastāstījuši tēva draugi – tas liecina, ka daļa vietējo centušies palīdzēt, cik vien tas bija viņu spēkos, ģimene pārbēgusi pie Morduha vecvecākiem, kas dzīvoja citā ielā. Vecvecāki principā paši upurējās, lai ģimene varētu izglābties – paši ļāvuši, lai viņus aizved, bet Morduhs ar brāli, tēti un mammu paslēpies zem grīdas izraktā slēptuvē. Tālāk palīdzība tika meklēta pie vectēva drauga, kurš viņam pateicību bija parādā – Ivana Cvetkova[38], viņam pašam bija 13 bērni, taču viņš neliedza savu palīdzību, un slēpa Hagi (Kaganu) ģimeni pirtī, taču pie viņa strādājošais sarkanarmietis ebrejus nodevis, un viņiem nācās meklēt palīdzību citur. Ģimene devusies pie Vuškāna, Morduha vectēvs Kazriels bija labākais drēbnieks Preiļos un Vladislavs Vuškāns šuvās pie viņa. Vuškāns ģimeni pieņēmis, paziņojot, ka pie viņa slēpjas vēl citi – Gakkers (juvelierveikala īpašnieks), 2 brāļi Osbandi, Šafirs Faivišs, kurš bija Morduha mātes brālēns[39] un, pieprasot atlīdzības maksu par slēpšanu. Hagi (Kaganu) ģimene atdevusi visas dārglietas, ko bija izdevies noslēpt.

Ebrejus slēpt bija sācis Vladislava brālis Staņislavs, bet vēlāk viņi pārgājuši pie otra brāļa, jo tur apstākļi bija piemērotāki.

Lai gan astoņiem ebrejiem bija izdevies izglābties, taču viņu ciešanas ar to nebeidzās. Dzīvojamie apstākļi bija drausmīgi – ziemā viņi slēpās zem šķūņa grīdas izraktā bedrē, kas bija bunkuram līdzīgs veidojums, vasarās Vuškāns atļāvis slēpties mājas bēniņos. Vecākais no ebrejiem Gakkers drīz mira, nespēdams paciest necilvēcīgos apstākļus. Tā kā Vladislavs Vuškāns dzīvoja viens, viņš nespēja apgādāt ar pārtiku 7 cilvēkus, jo mazās pilsētiņas iedzīvotājiem „durtos acīs”, ka viņš regulāri pērk lielus pārtikas krājumus. Palikušie bija spiesti pa naktīm iet zagt, atstājot divus mazus bērnus (5 un 7 gadus vecus), nekad nezinot, vai viņi atgriezīsies vai nē. Zaga viņi no apkārtējām lauku saimniecībām pārtiku, ko bija samērā viegli dabūt, kas atradās saimniecības ēkās. Būtībā visus trīs gadus, kurus ebreji slēpās, viņiem draudēja nāve no bada, no aukstuma, no slimībām, jo, kā atceras Morduhs Hagi (Kagans) viņi trīs gadus nebija redzējuši ziepes un vasarā nepeldējušies. Nebija arī jaunu drēbju, Morduha māte tās gatavoja no kartupeļu maisiem, vienkārši izgriežot caurumus vajadzīgajās vietās. Dažas nedēļas pirms izglābšanās no bada un netīrības izraisītajām slimībām vecākiem uz rokām, nomira Morduha brālis Ariks, kuram tobrīd bija 10 gadi.[40]

Pārmeklēšanas nebeidzās. Vladislava Vuškāna māju vairākkārt pārmeklēja, jo acīmredzot, uz viņu krita aizdomas, un neko nesakot Vuškāna māsa reiz nodeva ebrejus. Reiz glābjoties no izmeklēšanas grupiņa ebreju devās uz sinagogu, kas atradās pašā pilsētas centrā un kur viegli viņus varēja pamanīt, tomēr, šķiet, pats Dievs palīdzējis viņiem. Par otro pārmeklēšanu ebreji neko nezinājuši, viņiem nācās padoties vāciešiem. Jāzeps Vaivods[41], kurš dienēja vācu armijā un bija Morduha mātes bērnības draugs, uzņēmās viņu nogalināšanu par spīti ebreju lūgšanām atstāt viņus dzīvus. Karavīri, kuriem bija uzdots Līksnas mežā nogalināt ebrejus, par viņiem apžēlojās un pat par spīti aizliegumam deva viņiem maizi. Krievu armija jau bija tuvu, tāpēc vāciešiem nebija laika, karavīri paši savā starpā nolēma atstāt ebrejus dzīvus, izšāva gaisā šāvienus un aizveda uz blakus mežu, riskējot ar pašu dzīvībām. Pēc tam viņiem nācies slēpties rudzos, pēc 2-3 nāca krievi un viņus aizveduši uz pilsētas slimnīcu, kur visiem sešiem dzīvi palikušajiem ebrejiem palīdzēja atkopties un izārstēties.

Par ebrejiem zinājuši arī citi cilvēki, jo trīs gadu laikā tomēr astoņiem cilvēkiem grūti palikt pavisam nepamanītiem tādā mazā pilsētiņā, kā Preiļi. Par ebrejiem pēc Vuškāna teiktā zinājis arī aizsargs Vingra. Reiz viņš naktī iegājis pie Vladislava un redzējis, kā ebrejiete vāra ēst, prasījis: „Kas tā tāda?”, ebrejiete neapmulsa un sacīja, ka esot Vuškāna sieva, bet tā kā apkārtējie zināja, ka Vladislava sieva dzīvo Rīgā, tad Vingram viss kļuva skaidrs. Pēc Vuškāna vārdiem Vingra esot bijis labs cilvēks, un drīz pēc uzzinātā, aizgājis no darba, nenododot ebrejus. Vairāki citi cilvēki, kas zināja, ka Vuškāns slēpj ebrejus pēc viņa teiktā nenodevuši viņu, jo bijuši labi cilvēki un draugi.[42] Staņislavs Vuškāns atklāj, ka brāli kāds ir nodevis, taču nenorāda, ka tā ir bijusi viņu māsa. Īpašu pateicību Morduhs Kagans ir izteicis Vladislava Vuškāna dēlam Leonam, kurš vasaras pavadījis pie tēva laukos un zinājis par ebrejiem, taču, būdams tikai 10 gadīgs bērns, nevienam par to nav izpļāpājies, pat savai mātei ne.

Vaivods vēlāk bija mainījis identitāti, tomēr viņš tika atmaskots un aizsūtīts uz Sibīrijas nometni. Aiz cieņas pret Vladislavu Vuškānu Hagi (Kaganu) ģimene neapsūdzēja viņa māsu.

Kaganu ģimene, saprotot, ka pilsētā nav vajadzīgi dzīvi palikuši liecinieki, tādēļ ka pilsētā joprojām atradās arī tie, kas piedalījušies apšaušanās, labprāt pieņēma piedāvājumu un pārcēlās uz dzīvi Daugavpilī. 2004. gadā Morduhs Kagans dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs.

Vladislavs Vuškāns mira 1953. gadā.     

Nobeigums

Līdz 20. gs vidum ebreji viennozīmīgi veidoja dominējošo Preiļu iedzīvotāju daļu. Īpaši nozīmīga sabiedrības daļa Preiļos viņi bija līdz trīsdesmito gadu vidum, kad viņu pārziņā atradās arī pilsētas pārvalde. Īpaši liels skaits to ir bijuši tirgotāju vidū. Tā kā Preiļi vienmēr ir bijis salīdzinoši mazs miests (tikai 1928. gadā tiem ir piešķirtas pilsētas tiesības), literatūrā (arī Preiļu muzeja avotos) ir salīdzinoši maz konkrētu ziņu par šīs pilsētas ebreju dzīvi 19. gs., taču ir salīdzinoši daudz atmiņu par trīsdesmitajiem gadiem un ebreju iznīcināšanu. Interesanti, ka ebreju līdzbiedru atmiņās nav nekādu norāžu par mītu, ka žīdi lietotu kristiešu asinis*********, savukārt atmiņās, kas vēsta par pēckara dzīvi, šis mīts sastopams itin bieži. Manuprāt, tas tikai norāda, ka stereotipi visbiežāk rodas tajā sabiedrības daļā, kas nav bijusi saistīta ar konkrēto iedzīvotāju grupu.

Holokausta upuru sarakstā minēti 751 vārds un uzvārds, šeit itin skaidri parādās iznīcināšanas princips - iznīcināt visus pēc saraksta. 751 mums ir tikai skaitlis, taču aiz katra šī cipara stāv kāda cilvēka liktenis. Ir zināms, ka nošauto bijis nedaudz pāri 800. Lai gan mūsdienās Preiļos dzīvo tikai viena sieviete, kas sevi atzīst par ebrejieti – Marija Rukmane, un viņas spēkos nav panākt ebreju kapsētas sakopšanu, cerams, ka tas kādreiz notiks, jo pašreiz tā atrodas ļoti nolaistā stāvoklī. 2004. gada 8. augustā holokaustā cietušajiem tika atklāts piemiņas monuments, kas atrodas blakus kapsētai.

Vladislavs Vuškāns palīdzēja slēpties astoņiem ebrejiem, no kuriem seši izglābās. Morduhs Kagans atzīst, ka iespējams viņš to darījis savtīgu motīvu vadīts, taču, vienalga kādu motīvu vadīts, viņš nodemonstrēja apbrīnojamu vīrišķību un drosmi, jo iegūtās dārglietas nebūtu viņam palīdzējušas izglābties no nāves soda atklāšanas gadījumā. Turklāt pašās beigās 2 dienas pirms krievu karaspēka atnākšanas, viņš pats bija spiests slēpties no iespējamā soda, ko varētu izdarīt vāciešu armija.

Nebeidzami garos 3 gados šie 6 ebreju tautības cilvēki izcieta neaptveramas ciešanas. Liktenis viņiem sūtīja nebeidzamus pārbaudījumus, tomēr viņi nesalūza un izglābās, un ir par to pateicīgi. 

Izmantotās literatūras un avotu saraksts

Avoti:

  1. PVLMM PF – 10089// Atmiņu pieraksts. Holokausta aculiecinieka un vienīgā dzīvi palikušā no Vladislava Vuškāna 6 izglābtajiem Preiļu ebrejiem. Atmiņas pierakstītas 1995. gadā ASV, Sent – Luisā;
  2. PVLMM PF – 8832//  Staņislava Vuškāna atmiņas par ebreju glābšanu 1941. – 1944. gadā;
  3. PVLMM PF – 10091// Preiļu iedzīvotāji – Holokausta upuri;
  4. PVLMM PF - 9152// Šeinas Gramas dienasgrāmata („EK”, 1998. gada 20. marts)
  5. PVLMM PF – 5301// vilnas vērptuves strādnieka Pētera Mūrnieka atmiņas;
  6. PVLMM PF – 8833// Mihaila Krapunova atmiņas par Preiļiem 30. – 40.          gados;
  7. PVLMM inv. Nr – 3000// Elizabetes Hildas Šmites atmiņas;
  8. PVLMM PF – 10042// Heinriha Raimonda Vuškāna atmiņas par tēvoci Vladislavu Vuškānu un viņa piedalīšanos ebreju slēpšanā II pasaules karā;
  9. PVLMM PF – 3002// Vladislava Rudzīša atmiņas par Preiļu pilsētu 20. gs;
  10. PVLMM Plg F – 950 // Kārļa Pavloviča atmiņas par Latvijas brīvvalsts laiku;
  11. PVLMM PF – 3001// Elfrīdas Slicas atmiņas;
  12. Latv. PSR CVVA, 2665.f., 1. apr., 134.l., 55. lapa (dati ņemti no J. Kalnbērza Daugavpils pedagoģiskā institūta vēstures specialitātes A. Andžāna diplomdarba „Izglītības pirmsākumi Preiļos un Preiļu 1. vidusskolā vēsture (1865 – 1940)”, Daugavpils – 1989.);
  13. Latv. PSR. CVVA, 6637. f., 1. apr., 30. lieta – 369. lpp (dati ņemti no J. Kalnbērza Daugavpils pedagoģiskā institūta vēstures specialitātes A. Andžāna diplomdarba „Izglītības pirmsākumi Preiļos un Preiļu 1. vidusskolā vēsture (1865 – 1940)”, Daugavpils – 1989.)

Literatūra: 

  1. Salnais, V un Maldups, A. Pilsētu apraksti, Valsts statistiskās pārvaldes izdevums – Rīga – 1936. g.; 
  2. Latvijas sinagogas un rabīni Rīga – 2004;
  3. Anspaks A. Preiļu novads, Preiļu rajona padomes izdevums iespiests SIA          „Lapa” Valmieras tipogrāfijā – 1996;
  4. Mejers, M. Ebreju kapsētas Latvijā, Rīga: Rīgas ebreju kopiena – 2006;
  5. Levins, D. Ebreju Vēsture Latvijā: No apmešanās sākumiem līdz mūsdienām,     Apgāds Vaga – Rīga

Redaktora piezīmes

* Kahals - vietējās nozīmes ebreju kopienas pārvalde, kas nodarbojās ar reliģiskās, tiesiskās un sabiedriskās dzīves administrēšanu kādā no Latvijas guberņām, pastāvēja t.s. Rīgas kahals, Slokas kahals, utt.

**Heders ir tradicionāla ebreju pamatskola, kurā apgūst jūdaisma pamatus un ebreju valodu.

*** Ivrits – šajā gadījumā domāta ebreju valoda reliģisko tekstu apgūšanai.

**** Ješiva – ebreju tradicionālā reliģiskā akadēmija pieaugušajiem.

***** Domāta kipa – ebreju tradicionālā galvassega reliģiozajiem vīriešiem.

****** Šehteri - domāti miesnieku profesijas pārstāvji, kuri zin, kā nokaut lopus lietošanai pārtikā saskaņā ar jūdu likumiem.

*******Cionisms - starptautiska politiska kustība, kura atbalsta neatkarīgas ebreju valsts izveidi un pastāvēšanu Palestīnā. Cionisms formāli tika izveidots 19.gs. beigās. Tā pamatlicējs bija Austroungārijas žurnālists Teodors Hercls.

******** Kibucs – ebreju kolektīvā saimniecība Izraēlā līdzīgi padomju kolhoziem

********* Domāts galvenokārt Austrumeiropā izplatīts mīts, saskaņā ar kuru ebreji nogalina kristiešu bērnus, lai pēc tam to asinis lietotu reliģiskajos rituālos.


 

[1] Latvijas sinagogas un rabīni. Rīga – 2004 – 134. lpp
[2] Anspaks A. Preiļu novads, Preiļu rajona padomes izdevums iespiests SIA „Lapa” Valmieras tipogrāfijā – 1996 – 49. – 50.lpp
[3] Mejers, M. Ebreju kapsētas Latvijā, Rīga: Rīgas ebreju kopiena – 2006.g – 78.lpp
[4] PVLMM PF – 10091// Preiļu iedzīvotāji – Holokausta upuri
[5] Salnais, V un Maldups, A. Pilsētu apraksti, Valsts statistiskās pārvaldes izdevums – Rīga – 1936. g. – 111. lpp – 112. lpp
[6] PVLMM PF – 3002// Vladislava Rudzīša atmiņas par Preiļu pilsētu 20. gs
[7] Salnais, V, Maldups, A. Pilsētu apraksti, Valsts statistiskās pārvaldes izdevums: Rīga – 1936. g. – 111. lpp
[8] Salnais, V un Maldups, A. Pilsētu apraksti, Valsts statistiskās pārvaldes izdevums – Rīga – 1936. g. – 111. lpp
[9] PVLMM PF – 10091// Preiļu iedzīvotāji – Holokausta upuri
[10] Anspaks A. Preiļu novads, Preiļu rajona padomes izdevums iespiests SIA „Lapa” Valmieras tipogrāfijā – 1996 – 50.lpp
[11] PVLMM PF – 3002// Vladislava Rudzīša atmiņas par Preiļu pilsētu 20. gs
[12] PVLMM Plg F – 950 // Kārļa Pavloviča atmiņas par Latvijas brīvvalsts laiku
[13] PVLMM PF – 10091// Preiļu iedzīvotāji – Holokausta upuri
[14] PVLMM PF – 3002// Vladislava Rudzīša atmiņas par Preiļu pilsētu 20. gs
[15] PVLMM PF - 9152// Šeinas Gramas dienasgrāmata („EK”, 1998. gada 20. marts)
[16] PVLMM PF – 3001// Elfrīdas Slicas atmiņas
[17] Levins, D. Ebreju Vēsture Latvijā: No apmešanās sākumiem līdz mūsdienām, Apgāds Vaga – Rīga
[18] Latv. PSR CVVA, 2665.f., 1. apr., 134.l., 55. lapa (dati ņemti no J. Kalnbērza Daugavpils pedagoģiskā institūta vēstures specialitātes A. Andžāna diplomdarba „Izglītības pirmsākumi Preiļos un Preiļu 1. vidusskolā vēsture (1865 – 1940)”, Daugavpils – 1989.)
[19] Latv. PSR. CVVA, 6637. f., 1. apr., 30. lieta – 369. lpp (dati ņemti no J. Kalnbērza Daugavpils pedagoģiskā institūta vēstures specialitātes A. Andžāna diplomdarba „Izglītības pirmsākumi Preiļos un Preiļu 1. vidusskolā vēsture (1865 – 1940)”, Daugavpils – 1989.)
[20] PVLMM PF - 9152// Šeinas Gramas dienasgrāmata („EK”, 1998. gada 20. marts)
[21] Latv. PSR. CVVA, 6537. f., 1. apr., 30. lieta, 369. lpp (dati ņemti no J. Kalnbērza Daugavpils pedagoģiskā institūta vēstures specialitātes A. Andžāna diplomdarba „Izglītības pirmsākumi Preiļos un Preiļu 1. vidusskolā vēsture (1865 – 1940)”, Daugavpils – 1989.)
[22] Latvijas sinagogas un rabīni Rīga – 2004 – 134. lpp
[23] Latvijas sinagogas un rabīni Rīga – 2004 – 134. lpp
[24] Latvijas sinagogas un rabīni Rīga – 2004 – 244. lpp
[25] PVLMM PF – 10042// Heinriha Raimonda Vuškāna atmiņas par tēvoci Vladislavu Vuškānu un viņa piedalīšanos ebreju slēpšanā II pasaules karā.
[26] Latvijas sinagogas un rabīni Rīga – 2004 – 229. lpp
[27] PVLMM PF - 9152// Šeinas Gramas dienasgrāmata („EK”, 1998. gada 20. marts)
[28] PVLMM PF – 10089// Atmiņu pieraksts. Holokausta aculiecinieka un vienīgā dzīvi palikušā no Vladislava Vuškāna 6 izglābtajiem Preiļu ebrejiem. Atmiņas pierakstītas 1995. gadā ASV, Sent – Luisā.
[29] PVLMM PF – 8833// Mihaila Krapunova atmiņas par Preiļiem 30. – 40. gados.
[30] PVLMM inv. Nr – 3000// Elizabetes Hildas Šmites atmiņas
[31] PVLMM PF - 9152// Šeinas Gramas dienasgrāmata („EK”, 1998. gada 20. marts)
[32] PVLMM PF – 8833// Mihaila Krapunova atmiņas par Preiļiem 30. – 40. gados.
[33] Turpat.
[34] PVLMM PF – 10091// Preiļu iedzīvotāji – Holokausta upuri
[35] PVLMM PF - 9152// Šeinas Gramas dienasgrāmata („EK”, 1998. gada 20. marts)
[36] PVLMM PF - 9152// Šeinas Gramas dienasgrāmata („EK”, 1998. gada 20. marts)
[37]  PVLMM PF – 5301// vilnas vērptuves strādnieka Pētera Mūrnieka atmiņas
[38] PVLMM PF – 10089// Atmiņu pieraksts. Holokausta aculiecinieka un vienīgā dzīvi palikušā no Vladislava Vuškāna 6 izglābtajiem Preiļu ebrejiem. Atmiņas pierakstītas 1995. gadā ASV, Sent – Luisā.
[39] PVLMM PF – 10089// Atmiņu pieraksts. Holokausta aculiecinieka un vienīgā dzīvi palikušā no Vladislava Vuškāna 6 izglābtajiem Preiļu ebrejiem. Atmiņas pierakstītas 1995. gadā ASV, Sent – Luisā.
[40] Turpat.