Inta
Urbanoviča
Inta
Urbanoviča, Ingrīda Pauniņa
Dite
Liepa
Aija
Priedīte
Jānis
Kušķis
Dace
Sokolova
Andra
Kalnača |
|
Ziņu žanra raksturojums publicistikas stilā Latviešu valodas stila klasiķis Jānis Rozenbergs savā hrestomātiskajā mācību grāmatā „Latviešu valodas stilistika” (R. : 1995, 232), analizējot latviešu valodas funkcionālos stilus, norāda publicistikas stila žanrus vienojošās kopīgas iezīmes. Autors, pirmkārt, min publicistikas stila raksturojošo aktualitāti un mērķtiecību, jo tieši informatīvie publicistikas žanri (un ziņa pie tiem neapšaubāmi pieder) asā skatījumā runā par aktuāliem dzīves notikumiem un uzdevumiem. Otrkārt, tiek uzsvērta valodas vienkāršība, trāpīgums, izteiksmes konkrētība, skaidrums un nepārprotamība, jo tieši šī valodas funkcionālā stilā sniegtā informācija ir paredzēta plašiem sabiedrības slāņiem. Lai informācija, propaganda un aģitācija būtu konkrēta, tiek izmantoti fakti, skaitļi, dati, laiks, piemēri, citāti utt. Turklāt iedarbīgumu panāk ar faktiem un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem.
|
Publicistika iedarbojas ne tikai uz adresāta prātu, bet arī uz jūtām, tieksmēm, gribu, tāpēc šī stila valodai jābūt tēlainai. Šai nolūkā izmanto tēlainās izteiksmes līdzekļus – epitetus, salīdzinājumus, tropus, retoriskus jautājumus, uzrunu, atkārtojumus utt. (Rozenbergs, 1995, 93). Rakstītajā preses valodā īpaši jādomā par mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem, jo šajā gadījumā teksta autoram un lasītājam nav tieša kontakta, kā tas ir runātajā tekstā, kurā iespējams izmantot runas mākslinieciskos un citus komunikācijas izteiksmes līdzekļus. Publicistikas valodas stila īpatnības atspoguļojas arī leksikā: 1) valodai raksturīga speciāla un dažādu nozaru terminoloģija, profesionālismi; 2) daudzveidīgs īpašvārdu lietojums: iestāžu, organizāciju, iestāžu, rūpnīcu, valstu, ģeogrāfisku vietu nosaukumi un to abreviatūras, saīsinājumi, kā arī personvārdi.
|
Papildinot un attiecinot šo teoriju uz ziņu žanru, var piebilst, ka ziņa ir informatīva rakstura žanrs, kura pamatuzdevums ir informēt, ietekmēt, izglītot, audzināt, organizēt, ja nepieciešams un to paredz attiecīgās izdevuma (nodaļas) specifika, pat uzjautrināt vai izklaidēt, tāpēc dažkārt pieļaujama arī sarunvalodas un pat neliterārās valodas elementu izmantošana. Taču par prioritāti atzīstama tik nozīmīgā informējošā funkcija, kas nosaka ziņas specifiku – pēc iespējas ātrāk darīt zināmus jaunākos un aktuālākos notikumus. Šīs funkcijas realizēšanu ietekmē žurnālista (reportiera) esošais laiks, kas ietekmē teksta valodisko un stilistisko izteiksmi. Tieši nepietiekamais laiks ir galvenais arguments, ko autori visbiežāk min, runājot par valodas līdzekļu izvēli un valodas kvalitāti kopumā. Turklāt laika trūkums ir abpusējs – tas gan mazāk saistīts ar žurnālistiku, bet ar lasīšanai atvēlēto laiku. Vecākajai paaudzei ir laiks preses izdevumu lasīšanai, jaunākajai tā nav, turklāt daudzi savu darba dienu pavada pie datora, tātad ērti pieejamā interneta vidē. |
Tāpēc tieši jaunatne ir tā sabiedrības daļa, kas visbiežāk izmanto interneta tehnoloģijas, tādējādi arī iegūst informāciju.
Mūsdienās,
kad ir tik daudz un dažādu informācijas ieguves veidu, pieaug
sabiedrības atkarība no informācijas līdzekļiem. Informācijas
pārbagātībā cilvēkam nav laika pārbaudīt faktus, tāpēc praktiski visās
jomās cilvēki ir spiesti izmanot plašsaziņas līdzekļu sniegto
informāciju. Turklāt valodas daudzveidība mūsdienās izpaužas tieši
plašsaziņas līdzekļu valodā. |
Elektroniskā komunikācija ir nodrošinājusi ziņu izplatīšanās paātrinājumu. Aktuālāku ziņu piegāde dod priekšrocības konkurences situācijā. Interneta arvien pieaugošā loma un jau apliecinātais nozīmīgums elektronisko plašsaziņas līdzekļu konkurencē nosaka šī komunikācijas veida aktualitāti. „Ziņa ir noteiktā veidā atlasīta, apstrādāta un sakārtota informācija par iepriekš nezināmu notikumu, cilvēku rīcību vai izteikumu pēdējās diennakts laikā” (Kruks 2005, 56). Notikums, kas iestiepjas laikā, zaudē aktualitāti un līdz ar to arī ziņas vērtību. „Reāli traģiski notikumi, piem., bada situācija Centrālāfrikas valstī, zaudē ziņas statusu, ja process notiek ilgstoši un notiekošais periodiski atkārtojas. Tajā pašā laikā dramatiski noziegumi, atgadījumi, kas sašūpo sabiedrisko domu, saglabā ziņas vērtību arī samērā triviālās situācijās. Īpaši pieprasītas ir situācijas, kurās ir iekšējs dramatisms (piem., lidmašīnu nolaupīšana, ķīlnieku sagūstīšana)”(Veinberga 2004, 287). |
Ziņas jeb informācija ir ierastākais žurnālistikas pamatžanrs, kura pamatā ir fakts. Nav fakta, nav arī informācijas. Faktu informācijā nevar aizstāt ar vispārīgiem spriedumiem, vispārinājumiem vai secinājumiem. Ziņas jāraksta un jāpasniedz ātri un īsi. Ziņu materiāls veidojas, savstarpēji iedarbojoties reportieru uztverei un notikumiem – interakcijas rezultātā. Amerikāņu žurnālists Volters Lipmens jau 1924.gadā centās formulēt mediju ziņu jēdziena saturu. „Viņš pievērsās tikai vienam ziņas aspektam, proti, ziņa ir svarīga tad, ja žurnālistam šķiet, ka tā interesē sabiedrību. Tai jāizraisa izjūtas auditorijā (A) un jāpiedāvā iespēja identificēt notiekošo ar sevi (B). V.Lipmenam šķita, ka svarīgākais ir iešūpot izjūtas” (Veinberga 2004, 287). Nav teorētiski visaptveroša ziņu jēdziena skaidrojuma, tāpat kā nav vispāratzīta ziņas skaidrojuma. Taču ikviens žurnālists savu praktiskā darba pieredzi sāk ar ziņu (informācijas) rakstīšanu un pasniegšanu. |
To varētu uzskatīt par primāro profesionālās pieredzes stiprinātāju un balstu, tāpēc reizēm liekas, ka ziņas (informācijas) rakstīt un pasniegt ir viegli, jo tas ir pirmais, ko apgūst žurnālisti (reportieri) iesācēji. Pēc principa – tas ir vieglākais, ar ko sākt savu profesionālo darbību. Taču šķietamais vieglums ir mānīgs. Tieši ziņu rakstīšanā tiek izvirzīti konkrēti pamatprincipi, kuru neievērošana pretēji iecerētajam rada pretēju efektu – ja fakti ir izklāstīti haotiski, teksts nav strukturēts, ziņa ir grūti uztverama; ja faktu nav vai materiāls ir savākts nepietiekami, ziņa kļūst garlaicīga, vārdi un pat teikumi atkārtojas, savukārt pārāk plaša autora subjektivitātes klātbūtne valodā jeb emocionālie uztveres līdzekļu pārdaudzums bez atbilstoša teksta pamatinformācijas rada emocionālās uztveres pārsvaru pār racionālo un objektīvo, kam jābūt šī žurnālistikas žanra pamatā. „Parastākais un pagaidām iecienītākais paņēmiens ir ziņu vienkāršošana (elementarizācija).
|
lTam seko pavērsiens (viena konkrēta aspekta centrēšana un pārējo izvietošana ap šo centru) un visbeidzot – personifikācija (asociatīva sasaistīšana ar konkrētu cilvēku). Jāatzīmē, ka formas ietekme uz informācijas apsniegšanu nepārtraukti pieaug” (Veinberga 2004, 298). Ziņu uztvere pamatojas indivīda praktiskā uztverē, nevis teorētisko pētījumos. Ziņu pamatā ir fakts kā notikuma atspoguļotājs. Seši K atgādina žurnālistam visu informatīvo rakstu satura būtību. Tie ir: kas?, ko?, kur?, kad?, kāpēc?, kā? Atbildes uz šiem jautājumiem ir jebkura informatīva satura materiāla pamatā, vienalga, kādā plašsaziņas avotā tās tiek rakstītas, un vienalga, vai tas saistīts ar Saeimas vēlēšanām, vai arī ar aktualitātēm sportā vai mūzikā. Līdzko ir savākti raksta pamatelementi, tie jāsakārto apgrieztas piramīdas secībā. |
Žurnālista darbā tas nozīmē lielāko, plašāko vissvarīgāko faktu likt virspusē, tam seko nākamais nozīmīgākais un tā turpinot dilstošā secībā. Informācijas organizēšana ir ļoti būtiska. Tieši pareiza teksta struktūra organizē un virza notikumu tālāko gaitu. Rūpīgi rediģētā materiālā katrs vārds un teikums, katra rindkopa ir vajadzīga, tāpēc tai paredzēta sava vieta.
Ziņas
struktūra Visizplatītākā ir ziņa, kuru veido viens svarīgs notikums un kura pamatā ir viena galvenā ideja vai fakts – tā ir viena elementa ziņa. Šāda veida ziņas struktūru veido ievads jeb līds (angl. leads), tam seko materiāls, kas paplašina un paskaidro līdu, pēc tam nepieciešamā fona informācija, savukārt ziņu nobeidz mazāk svarīgs materiāls.
|
Jebkurā gadījumā ziņas sākums ietver paša svarīgākā materiāla apkopojumu; sekojošais ziņas teksts paplašina, nosauc piemērus un paskaidro līdu, tas ietver arī fona informāciju un otršķirīgo informāciju. Ziņas nobeigums apkopo ziņā ietverto informāciju. Nobeigumā parādās skaidra ziņas ideja. Viena elementa ziņa var iekļaut arī vairākas tēmas vai idejas – otršķirīgu materiālu, bet reportieris nobeigumā uzsver svarīgāko pamatinformāciju, atgriežoties pie tās attīstīšanas. Vairāku elementu ziņai (reizēm tā ir divu elementu ziņa) nepieciešama jauna struktūra. Protams, tā ir līdzīga viena elementa ziņai, vienīgā atšķirība – ziņas pamatu veido divas vai vairākas idejas vai tēmas. Šajā gadījumā jau līdā tiek nosauktas abas idejas vai tēmas. Pēc līda seko jau ierastais papildizskaidrojums, kurā attīsta abas idejas vai tēmas. Tad seko otršķirīgas tēmas (apakštēmas papildinošie fakti), fona informācija un nobeigumā – rezumējums. |
Ievērojot
informācijas organizācijas principu, pirmā vai pirmās divas rindkopas,
kas veido informācijas struktūras pamatu, ir līds, bet turpmākajās
rindkopās, kas tūlīt seko pēc līda, ir teksta kopsavilkums, jo
tieši ar tā palīdzību nokļūstam līdz raksta kodolam. Tas it kā atbild uz
jautājumu „Nu un tad?” un ātri pastāsta, kāpēc lasītājs lasa šo
materiālu un ko no tā uzzinās. |
Līdā parasti mēdz būt ne vairāk par 30-35 vārdiem. Lai uzrakstītu līdu, jāatbild uz vairākiem jautājumiem. Pirmkārt, jāatrod galvenie jautājumi: kas ir unikālais, neparastais un vissvarīgākais notikumā? Kas ir iesaistīts – kurš darbojas vai kaut ko ir teicis? Varbūt ir kāds izteiksmīgs vārds vai frāze, ko ievadā varētu iekļaut? Kas ir darbības subjekts un kāds darbības vārds var vislabāk iesaistīt lasītāju turpmākajā notikumā?
Vienmēr
jānovērtē, vai nav pārāk daudz detaļu, palīgteikumu, datums un laiks,
kas attiecīgajā tekstā varbūt nemaz nav svarīgi, kā arī jāizvairās no
pārprotamām konstrukcijām, piem., vārdu spēlēm. |
Vairāku
elementu līds – ja, atspoguļojot notikumu, informācijā iekļauti
vairāki svarīgi elementi (vienlīdz svarīgas personas, rezultāti,
laiks vai notikumi) un aspekti, kas ir savstarpēji saistīti un
izskaidroti. Līda veids ir jāizvēlas reportierim, taču neatkarīgi no
izvēles tajā jāizmanto konkrēti lietvārdi un izteiksmīgi darbības
vārdi. Ievadam jābūt viegli lasāmam, lai lasītājs izlasītu arī
turpmāko informāciju. |
Materiālu izstāsta dilstošā secībā pa vienam informācijas elementam. kad viena doma pabeigta, var ķerties pie nākamās. Vienā teikumā nedrīkst runāt par vairākām lietām. Mēdz teikt, ka slikta ir tā ziņa, precīzāk – savāktais ziņu materiāls, kuru nevar saīsināt – tātad informācijas daudzums bijis nepietiekams. Tieši papildinformācija palīdz ziņu žanram izvairīties no sausa pārstāsta, jo incidenti, reakcijas, fona apstākļi padara ziņas saistošākas un lasītāju ieinteresē izlasīt ziņu līdz galam. Valodai jābūt vienkāršai, bez sarežģītām teikuma konstrukcijām, neizprotamiem svešvārdiem, ciešamās kārtas konstrukciju pārdaudzuma, citātu sablīvējumiem. Jāraksta tieši un konkrēti, jāizmanto lietvārdi un aktīvi darbības vārdi. Jāizvairās no krāšņiem un raksturojošiem īpašības vārdiem, apstākļa vārdiem, kā arī dekoratīviem aprakstiem. Tieši tāpēc jādomā par racionālo un emocionālo izteiksmes līdzekļu sabalansētību. |
Racionālie izteiksmes līdzekļi iedarbojas uz prātu, tie ir fakti, skaitļi, dati, piemēri, citāti, kas vērtējami kā emocionāli neitrāli valodas resursi, kuri dod pamatinformāciju. Emocionālie izteiksmes līdzekļi bez pamatinformācijas norāda arī uz autora attieksmi pret runas objektu un adresātu – dod pozitīvu vai negatīvu emocionālo vērtējumu: cildinājumu, uzslavu, nievājumu, nicinājumu, nosodījumu, nopēlumu, izsmieklu utt. vai izsaka emocionālo noskaņu – oficiālu, svinīgu, familiāru, humoristisku, ironisku, satīrisku u.c. (Rozenbergs 1995, 93). Emocionāli izteiksmes līdzekļi palīdz veidot ziņas par netaisnību, apspiestību, pārsteidzošiem notikumiem, nelaimēm, bērnu darbu, sociāli neaizsargātiem un nenodrošinātiem cilvēkiem, represētajiem, taču reportierim neatkarīgi no spēcīgu emociju klātbūtnes tās ir jāpārbauda un jāpretstatī ziņu faktiem. Nedrīkst uztvert informāciju, izmantojot tikai savus stereotipus un aizspriedumus. |
Atkarībā no informācijas satura un apstākļiem, respektīvi, atkarībā no žanra, racionālo un emocionālo izteiksmes līdzekļu proporcionāli kvalitatīvais lietojums var būt dažāds. Turklāt notiek vienu un to pašu valodas izteiksmes līdzekļu automatizācija un aktualizācija, tāpat kā tas lielākā vai mazākā mērā notiek citos stilos. Ziņu valodā šiem procesiem ir savas īpatnības. Īpaši tas sakām par automatizāciju. Ziņu analīze apliecina, ka reportieri izvēlas teikumus veidot no gataviem stabiliem vārdsavienojumiem, kas biežās lietošanas dēļ ir kļuvuši par tradicionālām klišejām. Tie ir: kā zināms, kā jau ziņots, kā informēja Latvijas sūtne (laikraksts, redaktors, vēstnieks utt.), kā paskaidroja cilvēki, kā paskaidroja direktors, kā iepriekš tika ziņots, kā norādīja avoti, kā pastāstīja aculiecinieki utt. Citāti, neapšaubāmi, piešķir autoritāti un spilgtumu. |
Taču, ja iebilstam pret citātu pārdaudzumu, tad šādu iespraudumu lietošana, gluži kā atstāstījuma izteiksmes formas, ir piemērots atstāstījuma veids. Turklāt interneta ziņās bieži vien citāti ir ļoti gari un plaši, acīmredzot reportieri, informēdami par kāda pasākuma norisi vai atreferējot runas, baidās patvaļīgi īsināt valstsvīru vai amatpersonu runas, turklāt tieši tekstu veidošana un rediģēšana tiek pakļauta ziņu operativitātei. Tradicionāli ziņās klišejas funkcionē kā verbāli iespraudumi, kuru centrā ir darbības vārdu personas forma vai vārdu savienojumi, kas iesprausta piebilduma veidā norāda uz izteiktās domas autoru. „Teikumi ar šāda veida iespraudumiem tuvi teikumiem ar tiešo runu, kuru piebilde atbilst iespraudumam. Atšķirībā no teikumiem ar tiešo runu šādos teikumos izteikuma autoram ir mazāk svarīga nozīme, tāpat izteiktajai domai ir vairāk stāstījuma raksturs” (Blinkena 1969, 228). |
Ne jau visās valstīs un it visas avīzes materiālus organizē vienādi. ASV atzīst neatkarīgu, bezpersonisku, objektīvu un līdzsvarotu rakstīšanas stilu. Reportiera viedoklis stāstījumā nav jūtams. Kaut gan tieši 2001.gada 11. septembra notikumi mainīja modernās žurnālistikas raksturu. „Žurnālisti kļuva analītiskāki, uzņemoties komentētāja misiju. Saprotams, ka šāds pavērsiens bija negaidīts vecākās paaudzes žurnālistiem, kas savu lomu sabiedrības uzraudzībā un izglītošanā traktēja daudz piesardzīgāk” (Veinberga 2004, 306). Rietumeiropā tradicionāli reportierim ir ļāvuši vairāk iejaukties – no žurnālista tradicionāli gaida, lai parādītos viņa ieskati, konteksti vismaz pāris teikumu komentāru veidā, dažkārt pat humors. Latvijas plašsaziņas līdzekļi neatkarības atgūšanas gados piedzīvojuši lielas pārmaiņas. |
Kā atzīst Sandra Veinberga, „no okupētas valsts galma apdziedātājiem tie kļuvuši par brīviem un neatkarīgiem informācijas nesējiem, uzņemoties grūtu un atbildīgu pienākumu – nodrošināt turpmāku valsts demokratizācijas procesu. Šis pienākums nav ne komfortabls, ne viegls. Žurnālistam jābūt apveltītam ar lielu atbildības un pienākuma izjūtu sava darba un līdzpilsoņu priekšā, viņiem jāievēro profesijas ētikas normas, jābūt enerģiskam, mērķtiecīgiem un, protams, profesionāli jāveic savs darbs” (Veinberga, 2004, 5). Pieaugušais ziņu plūduma klāsts pats sāk noteikt savu ritmu, impulsus un virzienus, kas daudzos gadījumos funkcionē autonomi un atrauti no sabiedrības ritma vai publikas prasībām. Taču pamatā, protams, visās zemēs ir jautājums par žurnālista kompetenci – kas žurnālistam ir jāzina, rakstot ziņu vai sniedzot informāciju.
|
Neapšaubāmie pamatprincipi ir prasība pēc skaidras, precīzas un nepārprotamas valodas, profesionalitātes, lai nepieciešamības gadījumā sniegto informāciju spētu izskaidrot un komentēt.
Izmantotā literatūra:
Kruks, Sergejs. Radiožurnālistika, R.: Valters un Rapa 2005, 232.lpp. Rozenbergs, Jānis. Latviešu valodas stilistika, R. : Zvaigzne ABC 1995, 232.lpp. Veinberga, Sandra. Masmediji, R. : Zvaigzne ABC, 2004, 353.lpp.
|