Ceļojam. Māksla ārpus muzeja

Paņemot rokās samtaino, tumši zilajā tonī tērpto grāmatu, uzrunā trīs valodās – latviešu, angļu un krievu – sniegtais virsraksts. Pamostas doma: "Ir pienācis laiks, kad beidzot esam ar mieru dalīties savā kultūras mantojumā arī ar citu tautību cilvēkiem, stāstot par to ne tikai latviešu, bet arī kādā starptautiskā valodā..."

Atveru vāku. Ir patīkami: arī apraksts publicēts trīs valodās. Tam seko satura rādītājs, kas tomēr, saglabājot visus akadēmiskos principus, rakstīts mūsu dzimtajā valodā. Šeit paskaidrošu mazliet sīkāk: es grāmatu raksturotu kā labu tūrisma objektu iepazīšanas materiālu – tajā apkopots vēstījums par 43 reliģiskajām celtnēm, to interjeru, tajās atrodamajiem mākslas objektiem. Vizuāli bagātīgs noformējums. Rodas vēlēšanās šo grāmatu uzdāvināt saviem krieviski un angliski runājošajiem draugiem, kas nesen pārcēlušies uz dzīvi Latvijā. Tomēr bilingvālais sadalījums veidots nepārskatāmi.

Grāmata noderēs arī kā labs gids, tāpēc iesaku ceļot kopā ar to, it īpaši, ja par galamērķi izvēlēts Aizkraukles un Jēkabpils rajons. Trīs ieteikumi, pirms dodaties ceļā: pirmkārt, nobriest aktīvai atpūtai, jo būs daudz jāstaigā, jākāpj kalnos un jākāpj pa trepēm, iespējams, pat izdodas pazvanīt kādu lielu zvanu! Otrkārt, ja ceļojat ar draugiem, kuri nerunā latviski, uzdāviniet viņiem vienu grāmatas eksemplāru, un cerība atrast angļu un krievu tulkojumus grāmatas sadaļā "Pielikums" piepildīsies daudz ātrāk un ērtāk (jo anotācijas grāmatas nobeigumā katrai baznīcai rakstītas svešvalodās). Treškārt, ja ceļojums iecerēts kopā ar bērniem, šī grāmata lieliski palīdzēs vecākiem atrast veidus, kā viņus nodarbināt. Piemēram, apmeklējot Jēkabpils Sv. Jaunavas Marijas dzimšanas Romas katoļu baznīcu, iespējams uzmanību saistīt ne tikai ar centrālo altāri, kurā novieta zeltītā ikona "Dievmāte ar Kristus bērnu", bet arī ar trim dažādām skulptūrām. Ģipša ziedu virtenes, vītnes, eņģeļu spārni klāj logu ailas, griestus, sienas, dzegas un arku malas. Atliek vien visu sameklēt!

Katra no aprakstītajām sakrālajām celtnēm piedāvā iepazīties ar plašu mākslas priekšmetu un detaļu klāstu, kas saglabājies pat no 16. gadsimta. Un nav jāsatraucas, ja no kultūras un mākslas vēstures atceraties tikai savas skolotājas uzvārdu, jo Putniņas grāmatā atradīsiet paskaidrojumus: kā sauc figūras, kuras attēlotas gleznās un vitrāžās, kad un kādos apstākļos baznīca celta, vai tā degusi, cik karu piedzīvojusi, vai tiešām tikusi izmantota arī kā sporta zāle, sāls noliktava vai laulību reģistrācijas pils. Iespējams, kāda pat tikusi pielāgota šūšanas darbnīcas vajadzībām. Likteņa pavērsieni katrā ēkā atstājuši savu nospiedumu, citā – ievērojamu, citā – mazāku. Tas atkarīgs kā no laika zoba ieilgušās darbošanās, tā no vietējo iedzīvotāju ieinteresētības sakopt, uzturēt un saglabāt vērtības nākamajām paaudzēm.

Gleznu ekspozīcijas esam pieraduši skatīt muzejos, izstāžu zālēs un galerijās: malkojot vīnu, sarunājoties par sajūtām un krāsu salikumiem, bet piemirstot par laikmetu, kad tās tika radītas pēc pasūtījuma, konkrētai situācijai un interjeram. Apmeklējot zviedru izcelsmes Liepājas arhitekta Kārļa Eduarda Strandmaņa projektēto Dunavas Sv. Jāzepa Romas katoļu baznīcu, kas ir viena no skaistākajiem neogotikas sarkano ķieģeļu arhitektūras paraugiem Latvijā, iespējams apskatīt autora G. Zeilera-Hermesa (G. Seiler Hermes) 20. gadsimta sākumā Pēterburgā tapušo eļļas glezniecības darbu, kura centrālajā kompozīcijā attēlota Dievmāte ar Kristus bērnu. Darināta tieši šim interjeram, ne muzejam. Savukārt Asares Ev. luteriskajā baznīcā apskatāma 19. gadsimta​ vidū vācbaltu mākslinieka Jūliusa Deringa radītā altārglezna "Kristus debesbraukšana". Dažādo kultūru ietekmes mūsu mākslas un reliģiskos kultūras objektus padarījušas par laikmeta zīmēm. Tās varam nesaprast no pirmā acu skata, bet iemīlēt gan, ja vien nedaudz iedziļināmies.

Viena no sakrālā tūrisma priekšrocībām pavisam noteikti ir mūzikas un skaņu klātesamība. Teju vai katrā luteriskajā un katoliskajā baznīcā iespējams apskatīt ērģeles. Ja īpaši palūdz baznīcas atslēgu glabātājam, tad var mēģināt pamīt smagos pedāļus, paspēlēt taustiņus un dzirdēt debešķīgo stabuļu skaņas! Zasas Ev. luteriskajā baznīcā restaurētās ērģeles saglabājušās no 30. gadiem. Ja esat uzkāpuši līdz ērģelēm, tad noteikti paceliet acis augšup uz zvanu torni. Vai atceraties Viktora Igo romānu "Parīzes Dievmātes katedrāle"? Un zvaniķi kuprīti Kvazimodo? Viņš kāpa zvana tornī bez lifta, bez automātiskās zvanu ievibrēšanas pogas. Šobrīd arī pie mums vēl ikvienam ceļiniekam ir iespēja uzkāpt līdz baznīcas zvanam, veicot pakāpienu pēc pakāpiena un sajūtot seno dienu pieskārienu... Un tā pamazām ceļojums būs pārvērties aktīvā un kulturālā atpūtā.

Ja dodaties atpakaļ uz Daugavas pusi, noteikti apmeklējiet Jēkabpili. Vai zinājāt, ka tur iespējams apskatīt senāko mūra pareizticīgo baznīcu, kas saglabājusies Latvijas teritorijā līdz mūsdienām? Tā ir Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja baznīciņa, celta 1770. gadā. Jāpiebilst, šī baznīca atrodas Sv. Gara vīriešu klostera teritorijā. Tāpēc sievietēm noteikti jāmēģina atcerēties, kā ir valkāt garus svārkus. Tos viņām būs iespējams aizņemties no vietējā sarga, un turpat arī varēs uzsiet galvā lakatu. Vīriešiem prasības netiek izvirzītas, tāpēc klostera teritorijā viņi varēs iekļūt bez īpašām problēmām. Kā vēsta viena no leģendām, klosteris celts vietā, kur krievu–poļu–zviedru kara laikā 17. gadsimtā Saksijas armijas virsnieks Jēkabs Gudinskis Daugavā uz šķēpa uzdūris dēli, no kura tecējušas asinis. Koka gabals izrādījusies Dievmātes ikona. Tāpēc virsnieks tieši šeit nolēmis kristīties pareizticībā un palīdzējis uzcelt klosteri.

Grāmatā bagātīgi pārstāvētais zinātniskais, vēsturiskais un arī tradīciju materiāls ļauj atrast vēlamo informāciju gan studentam, gan tūristam, gan bērnam, kuru interesē skaisti un krāsaini attēli. Grāmata ir parocīga pēc izmēra, tāpēc viegli iegulsies somā vai mašīnas cimdu nodalījumā. Ja ceļosiet kopā ar draugiem, kuri nerunā latviski, arī viņiem grāmatas beigās būs iespējams izlasīt informāciju kā krievu, tā angļu valodā. Lai jūs nemulsina fakts, ka noteikti vajadzēs izmantot mobilo lietotni Waze: tā palīdzēs atrast nomaļus objektus. Izdevumā ievietotajā kartē diemžēl nav atzīmētas grāmatā aprakstītās baznīcas. Pirms nākamā šāda darba izdošanas es ierosinātu izdevējus sadarboties vai konsultēties ar tūrisma aģentūru un kādu aktīvu jauniešu grupu, kura savus ceļojumu iespaidus publicē digitālajā vidē, piemēram, instagramā. Tas noteikti palīdzētu popularizēt grāmatā apkopoto vērtīgo informāciju un varbūt pat izveidot vērtīgas digitālas kartes, kas mūsu kultūras mantojumu padarītu vieglāk atrodamu.         

Ance Gricmane izglītību ieguvusi Latvijas Kristīgajā akadēmijā (2010. gads), maģistra grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā (2013. gads), turpina studijas Latvijas Mākslas akadēmijas doktorantūrā. Kopš 2010. gada karjeru veidojusi gan mākslas teorijas, gan profesionālās mākslas jomā – piedalījusies gan vietēja, gan starptautiska mēroga izstādēs Eiropā un ASV. Pašlaik atrodas akadēmiskajā pārtraukumā un izstrādā doktora darbu. Bijusi viespētniece Greifsvaldes Universitātē Vācijā, un Tartu Universitātē Igaunijā, kā arī mācījusies Aristoteļa Universitātē Salonikos, Grieķijā, un apmeklējusi atvērtās lekcijas laikmetīgajā mākslas skolā Staedelschule Frankfurtē pie Mainas, Vācijā.