Vai viegli būt... klausītājam?

Pārskatot Latvijas muzeju piedāvājumus, nevar nepamanīt, ka to vidū patīkami izceļas Tukuma muzejs ar vairākām tieši skolēniem paredzētām izglītojošajām programmām, kuras tiek īstenotas septiņās muzeja filiālēs. Tā radās ideja kopā ar Tukuma skolēniem satikties viņu izvēlētā muzejā šajā pilsētā, lai pēc ekskursijas pārrunātu kopējos iespaidus un pie reizes mēģinātu saprast, ko un kāpēc šie jaunieši domā par Latvijas muzejiem kopumā. Pagājušajā gadā Latvijas publiskajā telpā bija novērojamas diskusijas par skolu un muzeju sadarbības iespējām, plašāks pārskats par šo tēmu pieejams gan no juridiskā aspekta, gan arī nozares ekspertu vērtējumā. Tiesa, nepamet sajūta, ka visam pa vidu tika piemirsts par diskusijas šķietami galvenajiem varoņiem. Lai vai kā, uz sarunu aicināju piecus jauniešus, par vienīgo atlases kritēriju izvēloties runātīgumu un lielās intereses dēļ arī principu „kurš pirmais piesakās”. Tā nu kopā ar Tukuma 2. pamatskolas un Tukuma Ernesta Birznieka-Upīša 1. pamatskolas skolēniem Kristapu (16), Beatrisi (15), Ilmāru (15), Rūdolfu (16) un Vitu (12) devāmies uz Tukuma muzeja pārraudzīto Durbes pili.

Kaut arī nedaudz nostāk no Tukuma pilsētas centra esošā Durbes pils apkārtne ir iecienīta vietējo jauniešu pastaigu vieta, izrādās, ka pašā pilī bija viesojies tikai viens no sarunas dalībniekiem. Pārējie gan piebilst, ka mācību ekskursiju un dažādu izglītojošo programmu ietvaros ir pabijuši vairākās citās Tukuma muzeja filiālēs un skolas ekskursiju vai ģimeņu izbraucienu ietvaros mēdz apmeklēt arī citu Latvijas pilsētu muzejus.

Jāatzīstas, ka sākumā es nebiju pārliecināta par šīs ieceres izdošanos, rēķinoties ar to, ka uzaicinātie skolēni dažādu iemeslu dēļ varētu stāstīt to, ko no viņiem sagaida (skolotājs, vecāki, ieaudzinātā pieklājības sajūta), patiesajām domām paliekot neizteiktām. Tomēr, kā izrādās, satraukumam nebija pamata, jo runāts tika daudz, līdzās pozitīvām pārdomām nevairoties arī no argumentētiem kritiskiem izteikumiem. To vidū pārliecinoši dominēja apgalvojums, ka vistrakākais, kas var notikt muzejā, ir nebeidzama un garlaicīga ekskursija, jo

jaunieši nevēlas no muzeja apmeklējuma sagaidīt kārtējo mācību stundu ar vienīgo starpību, ka tā notiek ārpus skolas: „Mēs jau tā lielāko daļu dienas skolā vienkārši sēžam un klausāmies. Pēc tam vēl brīvajā laikā sēdēt vai stāvēt un klausīties, tas kaut kā nevilina".

Mazliet attālinoties no pārdomām par to, ar ko jāsaskaras vecākiem, skolotājiem un muzejniekiem, lai skolēnu līdz muzejam un tajā iekšā dabūtu, kā pozitīvs piemērs sarunā tika minēta Durbes pilī īstenotā izglītojošā programma „Piedzīvosim 1905. gadu!”, par kuru skolēni dzirdējuši labas atsauksmes no skolasbiedriem un tie sarunas dalībnieki, kuri mācās 9. klasē, arī paši tajā šogad piedalīsies. Sarunā tika pieminētas arī muzeja filiālē „Pils tornis” īstenotās nodarbības. Pēc ekskursijas Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola nelielā sarunā dalījās pieredzē par sadarbību ar skolām: „Mēs daudz strādājam kopā ar vēstures, mājturības un vizuālās mākslas skolotājiem, katru gadu organizējam dažādus profesionālās pilnveides kursus, rīkojam seminārus. Konsultējamies ar skolotājiem arī par to, kādas programmas viņi vēlētos redzēt. Kaut arī pašreiz skolu iespējas apmeklēt muzejus mācību laikā, pateicoties tiesībsargu aktivitātēm, ir diezgan ierobežotas, tomēr skolas cenšas izmantot muzeja pakalpojumus.”

Lielāko interesi jauniešos izraisīja dažādas konkrētas detaļas, kuras viņi viegli varēja attiecināt uz savu ikdienu vai nesenāku pieredzi. Piemēram, bez elektrības darbināms ledusskapis, pils apkures sistēma vai šī gada sākumā Durbes pilī atjaunotā bērnistaba, kas veidota kā tipiska 19. un 20. gadsimta mijas Kurzemes muižas stilam piederīga. Tā deva iespēju apskatīt dažādas tā laika rotaļlietas: koka klucīšus, no kuriem uzceļamas pasaules arhitektūras pērles un zaldātus, kas bija redzami gan gadsimtu senās krāsojamajās grāmatās, gan figūriņu komplektos.

Muzejs nepārprotami tiek uztverts kā vieta, kurā esošajai informācijai var uzticēties: „Muzejā tomēr tu vairāk iemācies nekā vienkārši izlasot grāmatu. Tu vairāk uzzini un tad ir tie priekšmeti, kurus tu redzi dzīvē, redzi, ka tiešām tas, ko stāsta, ir noticis un tas, ko mums skolā māca, nav meli.”

Vairāki sarunas dalībnieki izmantoja neviennozīmīgi uztveramo apzīmējumu ‘interesanti’ un ‘normāls gids’, kas ir pārpratumus potenciāli raisoši jēdzieni. Jāšaubās, vai kāds no Latvijas muzejiem ļaunprātīgi un apzināti veido ‘neinteresantu’ piedāvājumu komplektā ar ‘nenormālu gidu’, taču sarunas gaitā pamazām izkristalizējās, ka ar interesantumu tiek apzīmēta iespēja iesaistīties un ‘normāls gids’ ir tāds, kurš dod iespēju iesaistīties, ekskursiju veidojot nevis kā lekciju ar gadaskaitļu birumu, bet drīzāk kā sarunu.

Durbes pils apmeklējums kļuva par pozitīvu pieredzi un izvērtās aizraujošā pastaigā pa ēku Tukuma muzeja direktores Agritas Ozolas pavadībā. Viņa, stāstot mums par tās vēsturi, ne tikai uzbūra spilgtas ainas par kādreizējo iemītnieku dzīvesstāstiem, veiksmīgi sabalansēja izglītojošo un izklaidējošo, bet arī prasmīgi noorganizēja lomu spēli pils ēdamistabā. Tās laikā jauniešiem bija iespēja saistošā veidā uzzināt par agrāku laiku labas uzvedības noteikumiem.

Ja paturam prātā, ka muzejā nonākušie priekšmeti un laikmetu liecības ir atrauti no to dabiskās vides, lomu spēles kā ekskursiju sastāvdaļa ir veids, kā šos priekšmetus un visapkārt redzamo atdzīvināt, piešķirot mūsdienīgu kontekstu. Protams, te ir vietā jautājums par to, kāda veida pieredzi gūst tie gados jaunākie apmeklētāji, kuriem nav iespēju muzeju izstaigāt "normālā" gida pavadībā? Izpaliekot iespējai aktīvi iesaistīties, gids un viņa prasmes saprast savu apmeklētāju noskaņojumu, pieredzi, ieinteresētību un priekšzināšanas ir vienīgais, no kā atkarīga kvalitatīva muzeja apmeklējuma pieredze, kura, cik var spriest pēc jauniešu stāstītā, ne vienmēr dēvējama par pozitīvu. Bez tam, par ābeces patiesību dēvējams apgalvojums, ka sliktas vai neitrālas pieredzes gadījumā pastāv minimālas iespējas, ka skolēns tik drīz vēlēsies muzejā atgriezties: „Ja tu esi pabijis muzejā vienreiz, tu visu apskaties un neprasās atgriezties, nav vajadzības iet vēl vienreiz un skatīties to pašu. Tāpēc aktivitātes piesaista cilvēkus un tas ir daudz interesantāk, nekā vienkārši izstaigāt, apskatīties un konstatēt, jā, smuki. Un viss.”

Ņemot vērā jauniešu vidū joprojām spēcīgi eksistējošos priekšstatus, ka „tas jau tā ir iegājies, ka muzejs – tas ir neinteresanti. Tur atkal būs stāvēšana un klausīšanās, nekā nedarīšana”, vietā ir jautājums, vai muzejiem nebūtu jāatsakās no ekskursijām, kurās no skolēniem netiek sagaidīts nekas cits, kā vien klausīšanās, šāda veida muzeju apmeklējumu atstājot pieredzējušākai un pacietīgākai sabiedrības daļai?

Tukuma muzeja veiksmīgā pieredze, spējot sabalansēt izglītības sistēmas prasības pēc izglītošanas un skolēnu vēlmes pēc atraktivitātes, kā arī ciešā sadarbība ar vietējām skolām parāda, ka šāds modelis ir iespējams. Noslēgumā jāpiebilst, ka citā laikā un ar citiem skolēniem šī saruna varbūt veidotos savādāk, tomēr viesošanās Tukuma muzejā ir labs sākums, lai arī turpmāk ieklausītos tajā, ko dažādu Latvijas pilsētu jaunieši domā par muzejiem. Saku lielu paldies pirmajiem drosmīgajiem jauniešiem par viedokli, kā arī Tukuma muzeja kolektīvam par sadarbību sižeta veidošanā.

Otrā "Anotācija"_"Liktens lietu muzeja" veidotāja I.Brūvere_5 skolēni Tukuma muzejā (19.04.2014) by Radionaba on Mixcloud