Academic Centre
Grāmatas galvenais varonis ir neviena nesaprasts, raudulīgs un klasesbiedru apcelts sestās klases skolnieks, padsmitnieks Jānis. Viņa dzīve mainās, kad par zēna draugiem kļūst divi rudmataini dvīņi Roberts un Izabella, kuri jau pirmajā skolas dienā „parāda, kur vēži ziemo” klases lielākajam kauslim un Jāņa ienaidniekam Jurģim. Jānis sāk ciemoties dvīņu mājās „Mežvidos” (kā jau priekšā saka māju nosaukums, tās tiešām atrodas meža vidū), kur zēns tiek ierauts maģijas un noslēpumu pilnajā „Mežvidu” saimes dzīvē. Izrādās, ka jauniegūto draugu ģimene ir burvji, un arī Jānis tiek iepazīstināts ar viņu pasauli Zemzemi, kurā var nokļūt caur dobumu mežā augoša veca ozola pamatnē. Zemzemē dvīņi apgūst maģijas noslēpumus, mācās jaukt mikstūras, iepazīst senlatviešu zīmju spēku un satiek dažādus šīs apakšzemes pasaules iemītniekus – raganas, sapņu tulkus, zāļu sieviņas, viedos krīvus utt. Problēmas sākas, kad atklājas, ka Zemzemi sāk pārņemt Tumšā enerģija, kas iemiesojusies ļaunos milzu pūpēžos, kuri nonāvē ikvienu, kas grib tiem tuvoties. Ne pārāk viedā Viedo padome, kas pārvalda Zemzemi, izrādās bezspēcīga micēliskās apokalipses priekšā, tāpēc pasaules glābšana jāuzņemas Jānim un viņa jaunajiem draugiem, kuri sekmīgākai cīņai pret pūpēžiem apvienojušies Rozā kvarca brālībā.
Autores mērķis ir skaidri redzams – raisīt pusaudžos interesi par latviešu folkloras mantojumu, kas, protams, ir apsveicami un varētu arī izdoties, ja vien pats romāns nebūtu sižetiski un literāri vājš. Ar to loģiskās domāšanas un plānošanas spēju apjomu, kas nepieciešams, lai uzrakstītu labu fantāzijas romānu, konkurēt var vienīgi detektīvromāna radīšanai nepieciešamais. Autoram ne tikai jāuzkonstruē pasaule, kurai lasītājs spētu noticēt un kurā iedzīvoties, bet arī šajā izdomātajā vidē jāattīsta pietiekami loģisks un saprotams sižets. „Rozā kvarca brālībā” tas nav izdevies – potenciāli spēcīgais Zemzemes glābšanas sižets tiek atstāts novārtā līdz pat grāmatas beigām, kur autore, šķiet, steidzoties ātrāk pielikt punktu, to ar deus ex machina palīdzību atrisinājusi pāris lapaspušu garumā. Atlikušo romāna daļu mēģināts aizpildīt ar sadzīviski maģiskajām Jāņa jaunās dzīves kolīzijām (konfliktu ar bažīgajiem, burvju zinībās neiesvētītajiem vecākiem un bargo vecmammu, bijušo skolas direktori, dažādiem ar pasaules glābšanas misiju saistītiem pārpratumiem, kā arī auklēšanos ar amizanti bērnišķīgiem pieaugušajiem) bet darbības pavērsieni bieži ir nepamatoti un nevajadzīgi – lai spētu lasīt tālāk, nemitīgi nākas apklusināt veselā saprāta balsi, kas skaļi protestē pret nereālistiski veidotajām ainām (spilgts piemērs – starp Rozā kvarca brālību un „sliktajiem” pusaugu burvjiem Artūru un Tomu izceļas sīva cīņa, kurā iesaistītie viens otru apmētā ar dadžu pogaļām, kā rezultātā cietušie raudādami šķiras no matiem, kuros iepiņķējušies dadži). Ja lasītāju nenokaitinās muļļāšanās sižetā, tad to noteikti izdarīs grāmatas varoņi. Nemitīgi jūtama autores roka, kas tos kā lelles bīda un virza vajadzīgajā virzienā, tiek ignorēta tēlu iekšējā loģika – tie ir neizstrādāti, blāvi un brīžiem komiski „pareizi” – kā aizkustinoši, maza formāta pieaugušie. Piemēram, nez vai 9. klases skolniece savu mazāko māsu un brāli uzrunās šādi: „O, kādas graciozas skulptūras! Brīnišķīgi! Tieši jūs es meklēju! Esmu nolēmusi šo to uzcept [..]. Vai jūs gribētu man palīdzēt? [..] Hmm, klusēšana laikam nozīmē piekrišanu. Tas ir ļoti laipni no jūsu puses!” (154) Runa tomēr ir par pusaudžiem, tāpēc personāžam pietrūkst ticamības. Viss norisinās pēc autores jauki sastādītas programmas, kurā noteiktā laikā uzstājas konkrēts varonis, izpilda savu uzdevumu un noiet no skatuves.
Bet visuzkrītošākais laikam ir didaktikas, „latviskās dzīvesziņas” un ezotērisku gudrību klāsts romānā. Iespēju iesvaidīt Jāni dzīves mākslā izmanto turpat vai visi romāna varoņi. Spoks Uno puisim māca: „Kļūsti stiprs! Tik stiprs, ka pats esi pārliecināts par saviem spēkiem, tad arī citi to sajutīs un tevi neaiztiks. Un audzē labestību! Esi tik labs un mīļš kā saule.” (206) Savukārt viens no Zemzemes viedajiem droši varētu atvērt savu rubriku kādā sieviešu žurnālā: „[..] Izspēlē savu dzīves spēli tā, lai vari lepoties pats ar sevi. Necenties izpatikt citiem – patīc pats sev! Ir svarīgs ne jau rezultāts, par ko tu kļūsi vai ko sasniegsi, bet svarīgas ir tavas sajūtas un dzīves garša, darot lietas, kas tev patīk. [..] Atceries, ka tevī mājo dzirksts no visus cilvēkus vienojošās saules. Tu esi bezgala vērtīgs, kā jebkurš no miljoniem saules staru un kā pati saule.” (106) Lasot „Rozā kvarca brālību”, nepamet sajūta, ka no grāmatas atvēruma pretī stiepjas gādīga mammas roka, kas ar mazu karotīti cenšas jaunajam lasītājam iebarot „gudrības putru” – šo to no senču pūra, mazliet misticisma, drusku kulinārijas un visam pāri dzīves atziņas. (Komiski pamācoša ir epizode, kurā autore caur tantes Kristiānas muti skaidro bērniem veselīgas ēdienkartes principus: „Tūliņ pat aizmirsti visu, ko jelkad esi dzirdējis par diētām, un tagad klausies! Vairāk vai mazāk viss ir ļoti vienkārši. Īpaša un, vēl jo vairāk, izsmalcināta diēta ir tad, kad mēs ēdam tieši to, kas tajā mirklī ir vajadzīgs mūsu ķermenim.” (256))
Tā romāna daļa, kas vēsta par bērnu piedzīvojumiem, mēģinot glābt pasauli un tik tiešām varētu šķist interesanta iecerētajai mērķauditorijai, atstāta neizstrādāta un atgādina ietvaru pamācošajam stāstam par Jāņa pārtapšanu no klasesbiedru izsmieta „nūģa” par pašpārliecinātu jaunu cilvēku (tas gan arī netiek rādīts pārliecinoši, jo savdabīgā iniciācija noslēdzas ar to, ka Jānis spēj šķērsot grāvim pārmestu laipiņu, no kuras agrāk baidījies – domāju, lielākajai daļai mūsdienu pusaudžu šī situācija varētu likties absurda). Lai arī vairs nepiederu tai mērķauditorijai, ko paredzēts uzrunāt šim romānam, esmu pārliecināta, ka ikviena vecuma lasītājs ir pelnījis kvalitatīvu un oriģinālu literatūru, kas pie viņa vēršas kā pie līdzvērtīga – bez mērķa audzināt, neslēpti „iebarojot” kādu morāli.
